Vakar Valkas novada pedagogi pulcējās uz savu gadskārtējo konferenci, kas nu jau otro gadu notiek Jāņa Cimzes rudens lasījumu gaismā.
Skolotāji vairs neatskaitās par padarīto un problēmām, kas vēl nav atrisinātas, to visu izglītības iestāžu direktori pārrunās kārtējā domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas sēdē.Tagad uz šīm konferencēm pašvaldība aicina Latvijā pazīstamus lektorus. Viņi pedagogiem nolasa vērtīgas lekcijas, kas var noderēt mācību darbā. Kā sākumā uzsvēra domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, pašlaik skolotājiem jābūt erudītiem, ar plašu redzesloku, jo pašreizējā skolēnu paaudze, tēlaini izsakoties, ir piedzimusi ar viedtālruni rokās.
Tehnokrātija – drauds nākotneiTas nav vienkārši. Pašlaik daudzviet pasaulē meklē atbildes, kā izaudzināt jaunieti par pilnvērtīgu personību, ar ko viņu pārsteigt, lai bērns būtu priecīgs, un kā izturēties pedagogam, lai iegūtu cieņu skolēnu acīs. Tas ir izaicinājums, ar ko būs jātiek galā pašvaldībai kopā ar skolotājiem. V. A. Krauklis norādīja uz bīstamu tendenci, kas pašlaik veidojas izglītībā. Pirmajā vietā tiek izvirzītas eksaktās zinātnes, mazāka uzmanība ir pievērsta humanitārajām zinībām. Dzīve kļūst aizvien tehnokrātiskāka, tādēļ ķīmija, matemātika un fizika kļūst aizvien nozīmīgākas un vajadzīgākas. Taču, ja personība nebūs humanitāri izglītota, tad dzīvē valdošais būs vienīgi racionālisma princips, bet personību vietā sabiedrība iegūs tehnokrātus, kas visu vērtē tikai pēc matemātiskā izdevīguma. Lai pedagogi atrastu uz šiem jautājumiem atbildes, V. A. Krauklis aicināja skolotājus padomāt, kā sevi pilnveidot, ko vēl vajadzētu mācīties. Labs paraugs ir Jānis Cimze, kura garīgums joprojām var palīdzēt skolotājiem. Viņa audzēkņi dibināja korus, teātrus, biedrības, ar šiem sabiedriskajiem pasākumiem vietās, kur atradās, stiprinot tautas garu. Tādēļ arī pirms mācību gada notiek šādas lekcijas, kas ļauj paplašināt pedagogiem savu redzesloku un iegūt jaunu enerģiju.Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes nodaļas vadītājs Rolands Rastaks secināja, ka skolotāja darbs atkal sācis kļūt par misiju, tādēļ novēlēja skolotājiem būt stipriem un saglabāt sevī labestību visu mācību gadu.
Ikvienam jānoskaidro savas vērtībasLai to panāktu, Izglītības un kultūras daļas vadītājs Aivars Ikšelis ieteica katram pedagogam izsvērt, kādas viņam pašam ir galvenās vērtības. Tad būs vieglāk par tām stāstīt bērniem šajā šaubu, neziņas un jautājumu pilnajā gadsimtā. “Daļēji atbildes palīdzēs atrast arī pieteiktie priekšlasījumi, pēc kuriem spēsim pateikt, kas mēs esam un kāds ir mūsu mērķis,” saka A. Ikšelis.Filoloģijas zinātņu doktore, Latvijas Universitātes profesore, literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte-Pakule teica, ka savā priekšlasījumā runās par lietām, kas ceļ cilvēka dvēseli. “Vents Armands Krauklis jau minēja, ka pašreizējā jaunā paaudze ir piedzimusi ar mobilo tālruni rokās. Par šiem jautājumiem domā arī Amerikā, kā skolotājam pamazām bērnu ievest apgūstamo zinību pasaulē, lai neiznāktu tā, ka roboti pedagogi māca robotus skolēnus,” skaidro J. Kursīte-Pakule. Pēc viņas domām, aizliegt uzņemt nevajadzīgu informāciju arī nav jēgas, vairāk vajadzētu pievērsties svētku filozofijai. “Latvieši jau no senlaikiem ir dzīvojuši viensētās, bet Jāņos visi satiekas kopā, nav cits citam apnikuši, un priecājas. Jāņos vairs nepastāv ne amati, ne pretnostatījums – mēs un viņi, tas ir, pašvaldība un mēs, vai vara un mēs, šajos svētkos visi ir vienādi. Tā ir laba tradīcija, turklāt, kad pirms dažiem gadiem ekspedīcijā apmeklējām Ziemeļlatviju, uzzinājām, ka Dienvidigaunijā ilgāk nekā citur Igaunijā līgo. Tā ir tradīcija, ko viņi pārņēmuši no latviešiem. Mūsu tradīcija, kas nosaka to, ka esam latvieši,” secina J. Kursīte- Pakule. Latviskā identitāte ir viena no mūsu vērtībām. Ar latviskajiem svētkiem mēs spēsim saglabāt savu identitāti Eiropas Savienībā. Tādu pārliecību pauž J. Kursīte-Pakule. Viņa atgādina, ka latviešu tautas spēks ir zīmes. Savulaik aizsardzības zīmi – slīpu krustu – iegravēja gan uz traukiem, gan iecirta mājas paksī. Profesore bieži pieminēja Jāni Ampermani Kārķos, kuru viņa uzskata par vienu no vērtībām, ko nāktos zināt. “Viņa dzīvā un bagātā valoda, labestīgais humors, tas viss ir ļoti baudāms, turklāt Jānis Ampermanis pats ir daudz pieredzējis un zina vēsturi,” apliecina J. Kursīte-Pakule.
Vērtība ir arī piederība noteiktai vietaiSavukārt Latvijas Kultūras akadēmijas rektore un kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela teica, ka viena no mūsu identitātes būtiskām niansēm ir piederība pie noteiktas vietas. Viņa ieteica skolotājiem vairāk stāstīt skolēniem dzimtās vietas nozīmi viņu identitātē, noskaidrot, kas šajā vietā katram ir mīļš un tuvs, arī tas palīdzēs saglabāt sevi vispārējas globalizācijas laikā. Par Raini un Aspaziju jaunus un interesantus faktus minēja Latvijas Universitātes Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedras vadītāja Sigita Kušnere.Valkas ģimnāzijas direktore Lilita Kreicberga atzīst, ka ļoti laba bija saruna ar Janīnu Kursīti-Pakuli. “Es to pat negribu saukt par lekciju. Tā bija saruna. Kad satikāmies starpbrīdī, uzaicināju viņu kaut kad atbraukt arī uz mūsu skolu, jo par latviskajiem simboliem vairāk vajadzētu zināt tieši jauniešiem,” saka L. Kreicberga.Arī novada lauku tūrisma speciāliste Sandra Pilskalne apliecina, ka lekcijas bija labas. “Tās garīgi bagātina cilvēkus, kas skolotājam visu laiku ir nepieciešams,” saka S. Pilskalne.Konferences noslēgumā bija skolēnu sagatavots koncerts.
