138. turpinājums. Tomēr Oborūna izcilākais sasniegums bija sācies Igaunijas Valgas stacijas restorānā.
138. turpinājums
Tomēr Oborūna izcilākais sasniegums bija sācies Igaunijas Valgas stacijas restorānā, kur vietējie miliči nekādi neesot jaudājuši trakojošo latvieti savaldīt, tāpēc uzvilkuši šim “trako kreklu”, kādus tolaik lietoja rokudzelžu vietā. Igauņi savaldīto dzērāju atveduši un nodevuši latviešu kolēģiem. Dežurējošais milicis nav pievērsis vērību arestanta personībai, izsniedzis igauņiem vietā citu kreklu un Jāni iespundējis tuptūzī, lai izguļ dzērumu. Tikai no rīta atklājies, kas tas par vīru, bet bijusi jau notikusi liela ķibele, proti, lielais priekšnieks kroņa kreklā nokārtojis savas lielās darīšanas.
Tad aizvien biežāk par Oborūnu parādījās kritiski raksti avīzēs, līdz mērs bija pilns. Iekārtoja viņu darbā par mehānisko darbnīcu priekšnieku, un šis darbs atbilda viņa spējām. Man tolaik ievajadzējās izgatavot vecmodīga tipa durvju atslēgu. Jons, kā mēs mēdzām sacīt, pagrozīja rokās paraugu un noteica:
— Šitaids sivds tev līlu zaltu moksās.
Pēc Oborūna padzīšanas rajona izpildkomitejas priekšēdētāja krēsls vismaz pusgadu bija brīvs, tāpēc iestādi vadīja vietnieks Indriķis Kelle, varena auguma Rīgas dokeris. Viens no pašiem godprātīgākajiem cilvēkiem, kādu tolaik visā Latvijā būtu grūti sameklēt. Ar savu darbu viņš nebija apmierināts, lauztin lauzās projām, bet, kā toreiz bija parasts, “partijai labāk redzams”. Pēc daudziem gadiem, kad jau Atmodas laikā šķēlās kompartija, tad starp tā saucamajiem “Lieldienu partijas” iniciatoriem bija redzams arī Indriķa Kelles divmetrīgais stāvs. Tajā laikā viņš jau bija atgriezies darbā, kas saistīts ar viņa jaunības profesiju, proti, ar kuģu būvi un remontu.
Manā priekšā Indriķis allaž jutās mazliet neveikli, jo stipri pārdzīvoja, ka viņam ir tikai pamatskolas izglītība. Interesants arī ceļš, pa kādu viņš nokļuvis padomju varas sargu lomā.
Turpmāk vēl.
