Ir pagājusi Lielā piektdiena, un rīt visa kristīgā pasaule svinēs Lieldienas.
Ir pagājusi Lielā piektdiena, un rīt visa kristīgā pasaule svinēs Lieldienas. Bībele vēsta, ka Lieldienu svētdienā Jēzus Kristus kaps tik atrasts tukšs. Dieva dēls bija augšāmcēlies.
Kristieši Lieldienas uzskata par visnozīmīgāko notikumu Bībeles vēsturē. Kas šī diena ir mums katram un vai cilvēkam dzīvē var būt savas Lieldienas, kurās viņš atdzimst jaunai dzīvei, par to intervija ar Valmieras prāvesta iecirkņa prāvestu, Valkas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju Arni Bušu.
– Kas Lieldienas ir cilvēkiem un kādēļ tās svinam?
– Lieldienas savā dziļākajā būtībā ir centrs, ap ko dzīvo visa kristīgā pasaule. Kristus augšāmcelšanās un uzvara pār nāvi ir galvenais iemesls, kas mums liek dzīvot un piemēroties tam, ko Dievs pasaulē ir darījis, sākot ar Jēzus piedzimšanu Ziemassvētkos un beidzot ar viņa nāvi un augšāmcelšanos. Ar to Dievs ir piepildījis visus tos apsolījumus, kas attiecas uz elles un nāves varas uzvarēšanu. Man ir grūti apzināties, kas notiktu, ja mēs savas Rietumu civilizācijas attīstības pamatā būtu likuši kaut ko citu. Ja mums nebūtu šīs augšāmcelšanās cerības un mēs apzinātos, ka nomirsim uz mūžīgiem laikiem, tad dzīve noteikti veidotos citādāk un diezin vai tad tā šķistu patīkama.
– Ir zināms, ka Bībeles tekstiem piemīt zemteksti. Vai Jēzus Kristus dzīve un nāve pie krusta daļēji nav norādījums mums dzīvot iespējami godīgāk. Uzskata, ka cilvēks pēc dabas ir grēcīgs. Varbūt evaņģēlijs māca, ka mums pašiem sevi jāaudzina un noteiktā laikā savs egoisms, skaudība un viss pārējais sliktais jāsit krustā, lai kļūtu par labiem cilvēkiem?
– Kristus dzīve, viņa mācība, ciešanas un nāve norāda, ka mēs tādi neesam un ar savu negatīvo “es” nespējam tikt galā. Mēs drīzāk tam esam gatavi kalpot. Jēzus ar savu paraugu mums liek saprast, kā mēs no sliktā varētu atbrīvoties. Protams, tam nepieciešams gribasspēks un pašuzupurēšanās. Dažreiz tas šķiet diezgan grūti, bet Raksti aicina tuvoties Dievam, tad Viņš tuvosies mums un palīdzēs. Dievs var panākt, ka maināmies, jābūt tikai ar savu sirdi atvērtam Viņam.
– Kādēļ, jūsuprāt, cilvēki tik bieži dod priekšroku sliktajam un pakļaujas ļaunajam? Kristus atgādina, ka Viņa jūgs nav smags. Tomēr liela daļa sabiedrības izvēlas ko citu. Rezultātā vardarbība vēršas plašumā un tagad jau daudzas sabiedriskās organizācijas uzskata, ka vardarbība ir viens no nopietnākajiem sabiedrības draudiem un veic pasākumus tās ierobežošanā. Kādēļ Dievs kavējas ar savu spēku pasauli pavērst uz labo pusi?
– Vai Dievam jāiejaucas mūsu konkrētās lietās? Patiesība ir tā, ka nelaime slēpjas mūsos pašos. Dievs mūs ir radījis brīvus, bet brīvība nozīmē lielu atbildību. Ja mēs būtu pilnīgi brīvi, mēs starp labo un ļauno būtu izvēlējušies labo, taču jāievēro, ka pasaule ir ļoti attālinājusies no Dieva un atkritusi, tādēļ joprojām daudz cilvēku dara ļaunu un kalpo savam negatīvajam “es” – miesas kārībām, mantas un varas kārei. Darīt labu – tas nozīmē no kaut kā atteikties un censties piepildīt kāda cita cilvēka sapņus, iespējams, pat uz sava rēķina. Tādai rīcībai liela daļa šodien nav gatava.
– Kristus, runājot par nākotni, mācekļiem norāda, ka pasaule kļūs ļaunāka un mīlestība izzudīs. To, ka tā notiek, redzam dzīvē. Ja tāds liktenis mums ir jau nolemts no augstākiem spēkiem, vai vispār vērts censties pasauli padarīt labu un pašiem sevi attīrīt no visa sliktā?
– Šeit jānošķir sabiedrības kopējā un katra indivīda personīgā atbildība. Protams, dažas globālas lietas ir jau iepriekš paredzētas, bet ir arī pateikts, ka ļaunums savu sodu dabūs pasaules pastāvēšanas galā. Tādēļ mums nav iespējams novērst gaidāmo pasaules bojā eju jeb pastardienu. Būtiski ir tas, kurā pusē mēs atradīsimies. Svarīgi, kādi mēs katrs ar savu dvēseli un dzīvi būsim Dieva priekšā. Vai savu aizstāvi būsim atraduši Dievā un Kristū, vai arī nostāsimies ļaunā pusē un dzīvosim pēc likumiem, kurus diktē šīs pasaules valdnieks.
– Dievs Bībelē bieži aicina atgriezties un vērsties pie Viņa, tomēr cilvēki ir pārlieku pašpārliecināti un cenšas paši ar saviem likumiem pārveidot pasauli. Noziedzības apkarošanai ir izveidotas dažādas drošības struktūras, sarakstīti likumi, bet tā tik un tā vēršas plašumā. Varbūt sekmētos vairāk, ja mēs par palīgu piesauktu arī Dievu un paļautos uz Viņu?
– Tieši tā. Pie visām lietām, ko darām, ļoti svarīga ir Dieva klātbūtne. Tas minēts arī Rakstos – ja Tas Kungs namu neceļ, tad velti pūlas tas, kas to grib uzbūvēt. Tas gan nenozīmē, ka mēs paši varam sēdēt, rokas salikuši klēpī, un teikt, ka Dievs par visu gādās. Tādas norādes Rakstos nekur nav. Dievam vajag mūsu izvēlētu ceļu, ko svētīt. Tam Kungam nepieciešams redzēt mūsu darbību, kas atbilst Viņa mērķiem un norādījumiem. Tad sabiedrībai izdotos sasniegt savus mērķus un visām darbībām būtu labs rezultāts. Tomēr cilvēki nereti paši sevi iedomājas gandrīz Dieva vietā. Tad top simtiem normatīvu un noteikumu, bet labuma no tā nav. Tā tas diemžēl ir – ja cilvēki paši sāk veidot paradīzi, tad sanāk elle. Protams, varai ir jābūt zobenam pret ļaundariem un viņi jāsauc pie atbildības, tikai nevajadzētu vairākās lietās pašiem nostāties Dieva vietā, lai pēc sava prāta sakārtotu pasauli. Tad ir tā, ka pieņemam daudz likumu un vēlāk nezinām, kā tos visus izpildīt.
– Kā atrast šo ceļu, ko Dievs varētu svētīt?
– Lai to atrastu, jāievēro visa kristīgā mācība. Tā ir pamats Eiropas un arī mūsu valsts sabiedrības attīstībai. Domāju, ka, pateicoties mūsu senču stiprajām attiecībām ar Dievu, mēs baudām daudz ko tādu, ko varbūt nemaz neesam pelnījuši. Braukājot pa tuvākajām Eiropas valstīm, bieži var redzēt baznīcu pat tādos ciematos, kuros nav vairāk par desmit mājām. Tā ir liecība, kā mūsu iepriekšējās paaudzes dzīvojušas. Šodien mēs nereti gribam būt gudrāki un paši visu noteikt. Kas no tā iznācis, to mēs tagad redzam.
– Pie šīs pašgudrības un pārdrošības var pieskaitīt arī joprojām vienā sabiedrības daļā dzīvo leģendu, ka Kristu no kapa aiznesuši viņa mācekļi, lai radītu mītu par Dieva dēla augšāmcelšanos. No kurienes šī leģenda radusies un ko jūs par to domājat?
– Šis mīts ir radies no Kristus laika farizejiem un rakstu mācītājiem, no toreizējās Jeruzalemes varas elites. Arī Rakstos teikts, ka viņi sargiem deva naudu un samācīja stāstīt minēto leģendu. Tikai šajā mītā ir viena nesaprotama lieta. Ja arī mēs kaut uz mirkli pieļautu, ka tas tā bija, tad rodas jautājums, kādēļ visi 11 mācekļi augšāmcelšanās liecības dēļ bija gatavi mirt. Jāni izsūtīja trimdā, bet pārējos notiesāja un nežēlīgi nogalināja. Mācekļiem vajadzēja tikai atteikties no Kristus un viņi paliktu dzīvi. Ja viņi būtu melojuši, tad nav skaidrs, kādēļ viņi bija gatavi doties nāvē savu iedomu dēļ. Tas nav reāli. Mācekļi patiešām piedzīvoja Kristus augšāmcelšanos.
– Ja šajās Lieldienās daži vai vairāki cilvēki nolems turpmāk pievērsties Dievam un ticēt Viņam, kaut pirms tam viņi nav ticējuši un pat grēkojuši, vai Dievs pieņems viņus?
– Tieši tā. Arī māte un tēvs vienmēr gaidīs savus bērnus, lai ko viņi būtu izdarījuši. Tāpat Dievs mūs gaida. Ja cilvēks sāk domāt, vai Dievs viņu pieņems, tad viņš jau saprot, ka Dievs viņam ir vajadzīgs. Arī tas, ka cilvēks sāk apzināties, ka ir grēkojis, nozīmē, ka viņš jau ir uz pareiza ceļa. Daudz briesmīgāk, ja cilvēks sevī domā, ka neko sliktu nav izdarījis – nav nozadzis trīs miljonus, nevienu nav noslepkavojis vai apkrāpis, tātad nav grēkojis. Nedod Dievs, ja viņš atrod vēl kādu par sevi sliktāku, lai, salīdzinot paša rīcību ar otra izdarībām, lepotos ar sevi. Tas ir velna darbs cilvēkā. Pieeja Dievam sākas ar apzināšanos, ka esmu grēkojis. To saprotot, mēs sāksim ilgoties pēc žēlastības un piedošanas. Lieldienas ir tas laiks, kura svētku noskaņā mēs visvieglāk varam tuvoties Dievam.
