Līzes vecāki bija mācītājmuižas rentnieki. Deviņpadsmit gadus pirms Līzes pasaulē bija nākusi viņas vecākā māsa Emīlija un četrpadsmit gadus pirms viņas dvīņu pāris – māsa Zelma un brālis Kārlis. Pa starpu bija viens brālītis maziņš nomiris. Līze piedzima turpat, kur viņas māsas un brālis – rijas kambarī.
Viņa nebija gaidīta, bet vienīgais, ko tanīs laikos zemnieku sievas darīja, lai atbrīvotos no ieņemtā augļa un nepieļautu nevēlama bērna piedzimšanu, bija lielu smagumu celšana. Tomēr Līzes mātei tas nebija palīdzējis, kaut viņa savos četrdesmit piecos gados nesusi vēl trīs pūru rudzu maisu. Par pastarītes piedzimšanu nav priecājušies ne vecāki, ne arī vecākā māsa, kura uzskatījusi, ka tas nav piedienīgi, ka viņai – meitai precību gados – vēl uzradusies māsa. Pēc diviem gadiem ģimene pārcēlās dzīvot jaunā ērberģī, tā ka Līze no kambara atcerējās tikai lielo krāsni, kurā cepti garšīgi kāļi un kartupeļi. Drīz vecākā māsa Emīlija apprecējās un aizgāja dzīvot pie vīra. Pēc pāris gadiem tika aizprecēta arī vidējā māsa Zelma. Mājās palika tikai brālis Kārlis, kuram bija jāmanto māja un jāpaliek par saimnieku. Kārlis bija vienīgais, kurš mazo Līzi lutināja. Nekad viņš nepārnāca no pilsētas, nepārnesis tai konfektes vai kliņģerus. Lieldienās to šūpodams, ziemā vizinādams ar ragaviņām, slidas nopirkdams. Bet pēc dažiem gadiem apprecējās arī Kārlis un sāka ēst atsevišķi. Vecāku maizē palika tikai Līze. Pēc pārējo bērnu atdalīšanās, Līzes vecāki sāka to labāk ieredzēt. Tika nolemts Līzi skolot. Jāsaka, ka sevišķi apdāvināta viņa nebija, toties ļoti centīga. Jau, kad viņa gāja pagastskolā, tā iemācījās krievu valodu, jo bija pārkrievošanas laiks. Vācu valodu iemācīja māte, kura jaunībā bija kalpojusi pie kungiem par istabeni. Arī igauniski iemācījās, jo ģimnāzija, kuru viņa vēlāk apmeklēja, atradās aiz upītes, t.i., tagadējā Igaunijas teritorijā. Līzi gribēja izskolot par zobārsti, bet tuvojās kara briesmas un ģimnāziju neizdevās pabeigt. Labi, ka, krievu valodu prazdama, viņa izmācījās par grāmatvedi. Nu bija laiks domāt arī par precēšanos. Pirmais, kurš izrādīja nepārprotamu vēlēšanos iegūt Līzes roku, bija pagasta skrīveris. Skrīveris bija kārtīgs cilvēks no pazīstamas ģimenes, bet viņš bija gadus divdesmit par Līzi vecāks, turklāt Līzes vecāki domāja, ka viņš ir slims ar tuberkulozi un ilgi nedzīvos. (Viņš nodzīvoja garu mūžu, turklāt vēl bērnu bērnus piedzīvoja.) Līzi ieskatīja kāds krievu “činavnieks”. Radi centās Līzi atrunāt, jo saskaņas nebūšot, tāpēc ka citas tautības un citas ticības cilvēks. Arī bērni vairs nebūšot latvieši. Pēc tam Līzē bija “ieķēries” viens skolotājs, bet tam bija slikta slava, jo “zociķis”. To nekādā ziņā nevarēja pieļaut, ka Līze tinas ar sarkanajiem. Tad Līzi par sievu gribēja kāds pagasta zemnieks, kurš bija no visām iesaukšanām atbrīvots, jo kā vecākais dēls atstāts vecākiem par apgādnieku. Šoreiz Līze pati negribēja, jo tam bija vairākas neprecētas māsas un pašaura rūme. Turklāt viņa jutās paskolota. Tā paša iemesla dēļ viņa atraidīja nākamo precinieku, jo saskatīja tā rakstītās vēstulēs daudz kļūdu. Beidzot Līzei uzsmaidīja laime. Viņa iepazinās ar kādu bijušo strēlnieku, tagad Latvijas armijas virsnieku. Bija jau notikusi saderināšanās. Līze varēja uzskatīt sevi par līgavu. Arī vecāki un pārējie radi neiebilda. Sāka jau runāt par kāzām. Bet tad, pēc Līzes domām, ne no šā, ne no tā viņu attiecības kļuva vēsākas, līdz līgavainis atteica, ar vārdu sakot, pameta Līzi. Vai nu tāpēc, ka Līze viņam pēc pamatīgākas iepazīšanās bija likusies par lauciniecisku vai cita iemesla dēļ, kas to lai zina. Tas Līzei bija liels trieciens. Viņa domāja, ka visi vīrieši ir krāpnieki, un nolēma vairs neprecēties. Par zobārsti neiznāca izmācīties, grāmatvedību, kā pati teica, esot aizmirsusi. Līze dzīvoja pie vecākiem uz laukiem un joprojām gatavoja pūru, kaut necerēja vairs apprecēties. Gadi gāja, un Līze tagad bija tā, kura apkopa vecākus. Piedalījās tuvējās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, tādējādi būdama draudzīgās attiecībās ar pilsētas sabiedrības dāmām. Nu jau var teikt, vecai meitai, vēl radās izdevība apprecēties ar kādas dāmas brāli – kārtīgu kungu, bezbērnu atraitni. Bet liktens šai ziņā Līzei nebija labvēlīgs. Kad jau viss bija norunāts, viņas draugs pēkšņi pēc pastaigas lietū izmircis, jo savus svārkus bija atdevis Līzei, saslima ar plaušu karsoni un nomira. Līze nodzīvoja garu mūžu un visu savu pūru pēc kara izdalīja māsas un brāļa bērniem, tādējādi pati mūža novakarē palikdama gandrīz bez krekla.
P.S. Stāstiņa galvenās varones prototips ir mana tēva māsa Alīda.
