Trešdien pie Saeimas nama Latvijas Pensionāru federācijas rīkotajā piketā par lielāku pensiju indeksāciju Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa no partijas “Vienotība” dīvaini uzvedās. Ejot garām piketētājiem, kuri skaļi ūjināja, ieraugot deputāti, viņa atbildēja ar to pašu – divreiz skaļi iesaucoties ūūū… Tā nav pirmā reize, kad augstākās varas pārstāvji pārsteidz ar savu bērnišķīgi aizskarošo uzvedību. 2007. gadā skandālu izpelnījās Tautas partijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš, kurš no Saeimas nama loga parādīja rupju žestu neapmierinātajam pūlim, kas protestēja pret Valda Zatlera ievēlēšanu par Valsts prezidentu. Lagzdiņam tas beidzās ar publisku brīdinājumu no Ētikas komisijas puses, bet gadu vēlāk viņš atkāpās no Tautas partijas priekšsēdētāja amata. Kā tagad tulkot deputātes Āboltiņas rīcību? Kā mēdīšanos pret 70 tūkstošu senioru prasību, ņirgāšanos par viņu prasībām vai arī tas jāsaprot tā – ko jūs mums varat padarīt, nu neko, ūjiniet veseli. Šāda pieredzējušas politiķes, kura vienmēr visu kārtīgi apdomā, rīcība liecina, ka tauta deputātei vairs nav nekas, to var ignorēt. Savā ziņā pareizi – kā zināms, vēlētāji izbalsoja Āboltiņu no deputātiem, taču tik un tā nekā – vēlāk no deputāta statusa pēkšņi atteicās jaunievēlētais Jānis Junkurs, un Āboltiņa iekļuva Saeimā. Atvainojoties senioriem Āboltiņa min, ka vairākas reizes ir tikusies ar senioru organizācijām un konstruktīvi risinājusi viņu problēmas. Ko tad ir atrisinājusi, ja pensionāri kā ir, tā ir neapmierināti. Kārtējā tukšvārdība. Vai tiešām deputātu žesti un mēdīšanās jāuztver par viņu īsto attieksmi pret vēlētājiem?
