Esmu uzaudzis Daugavas krastā, un viens no vecākiem slēptais pirmais pašapliecināšanās mēģinājums bija pārpeldēt šo Latvijas likteņupi lielā straumē vairāk nekā simts metru platumā.
Esmu uzaudzis Daugavas krastā, un viens no vecākiem slēptais pirmais pašapliecināšanās mēģinājums bija pārpeldēt šo Latvijas likteņupi lielā straumē vairāk nekā simts metru platumā. Tās attekā Sakā esmu slīcis, pēc tam izpētījis alas zem katra lielāka akmens, lai ar kailām rokām tajās noķertu prāvas zivis. Bērnības atmiņas ikvienam ir mīļas, tieši tāpēc šās upes liktenis man ir nozīmīgs. Nu jau nedēļu Daugava ir mediju uzmanības centrā ieplūdušā dīzeļdegvielas piesārņojuma dēļ. Tas izrādījies daudzkārt lielāks, nekā iepriekš Latviju informējusi Baltkrievija. Pieredzējušie makšķernieki Jēkabpilī uzskata, ka lomu lielums totāli mazināsies. Valsts amatpersonas apgalvo, ka tā nebūt nav ekoloģiska katastrofa, kā to uzskata sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Kurai pusei ir ticamāki argumenti. Atbildīgās amatpersonas lielākoties operē ar vizuāli redzamo kaitējumu, savukārt sabiedriskās organizācijas akcentē procesu neredzamo daļu, piemēram, dīzeļdegvielas ūdenī šķīstošo frakciju nodarīto kaitējumu, skābekļa trūkumu ūdenī mītošai florai un faunai, kas ir nopietns kavēklis upes pašattīrīšanās procesam.
Piesārņojuma josla praktiski bez pārtraukumiem Daugavā turpinās līdz pat Latvijas – Baltkrievijas robežai un no kaimiņvalsts joprojām ieplūst naftas produkti. Vai Valkas rajona iedzīvotājiem jāsatraucas par katastrofu Daugavā? Protams, jo kaut kas līdzīgs iespējams visur, arī Gaujā. Piemēram, par Daugavā notiekošo ir satraukušies pat krietni tālāk dzīvojošie zviedri.
