Pirms ilgāka laika laikrakstā “Ziemeļlatvija” bija lasāms psiholoģes Daces Gailītes komentārs „Bērna vardarbība pret pieaugušajiem – tas nav mīts”.
Pirms ilgāka laika laikrakstā “Ziemeļlatvija” bija lasāms psiholoģes Daces Gailītes komentārs “Bērna vardarbība pret pieaugušajiem – tas nav mīts”. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā šo materiālu izlasīja ar interesi, tomēr, šķiet, ka autore nav pamatojusi vairākus faktus un apgalvojumus, kas bijuši viņas viedokļa pamatā.
D. Gailīte norāda, ka sabiedrībā “tiek daudz runāts par vardarbību pret bērniem, kas neapšaubāmi notiek, turklāt pietiekami fantastiskos apmēros, tomēr tikpat kā nerunā par bērnu vardarbību pret pieaugušajiem”. Tomēr inspekcijas inspektoru un psihologu pieredze liecina, ka bērnu uzvedības un attiecību problēmas ar vecākiem un skolotājiem cēlonis parasti ir pašu pieaugušo paviršība un pat intereses trūkums pret bērniem. Ja bērns jūt, ka viņa domas vai viedokli nerespektē, neieklausās, nerunā ar viņu, tad savu psiholoģisko diskomfortu tas neapzināti izpauž uzvedības un mācību problēmās. Bērna vecumā ir grūti izpaust savas jūtas, emocijas, domas, jo viņš baidās būs nesaprasts un nemīlēts, viņš mācās veidot attiecības no pieaugušajiem. Turklāt bērns ne vienmēr izprot savas rīcības sekas. Ar to es negribu attaisnot bērnus. Arī viņiem ir jāsaņem mācība par padarīto, taču tai jābūt audzinošai un nevardarbīgai – tādai, lai bērns saprot savas rīcības kaitējumu un sekas.
Šo iemeslu dēļ īsti nevēlos piekrist izteikumam “bērnu vardarbība pret pieaugušajiem”. Šai vardarbībai ir otra – daudz svarīgāka – puse – “vecāku vai skolotāju vardarbība pret bērnu”, un bērna rīcība ir tikai atbildes reakcija. Bērni atdarina pieaugušos.
Diemžēl pilnīgi nav skaidrs, kā D. Gailīte izdarījusi secinājumus par bērnu uzticības tālruni (UT), kurš materiālā kļūdaini tiek dēvēts par “dienestu”. Autore apgalvo, ka bērni caur UT draud vecākiem un skolotājiem. Te ir jāpaskaidro, ka UT strādā speciāli šim darbam sagatavoti psihologi, kuri ātri saprot, kad bērns runā patiesību un kad melus. Turklāt, ja UT sadarbojas ar citu institūciju speciālistiem, tad informācija tiek pārbaudīta vēl stingrāk. Tas nozīmē, ka bērnam ir ļoti grūti (tāpat kā pieaugušajam) nepatiesi apsūdzēt pieaugušo. Turklāt agri vai vēlu patiesība tiek noskaidrota un, ja bērns ir sasniedzis 14 gadu vecumu, tad viņš par savu nodarījumu ir juridiski atbildīgs. Uzreiz piebildīšu, ka līdz šim UT praksē šādu gadījumu nav bijis.
Šaubas izraisa arī D. Gailītes mudinājums vecākiem un pedagogiem “būt vienotiem” bērnu audzināšanā. Kopumā tas ir apsveicams solis, taču jāatgādina, ka bez pašu bērnu līdzdalības un iniciatīvas neuzlabosies nedz bērnu sekmes, nedz uzvedība. Nav jāveido divas frontes – vecāki un pedagogi no vienas puses un bērni no otras puses, ir jābūt vienotiem kopā ar bērniem. Tas nozīmē runāt, uzklausīt un atbalstīt bērnus.
Visbeidzot, pretēji D. Gailītes paustajam, gribu uzsvērt, ka bērnam tomēr ir jābūt laimīgam. Tas nozīmē nevis dzīvi bez problēmām, bet gan drošības sajūtu ikdienā, kas viņam palīdzēs patstāvīgi tikt galā ar savām problēmām un saprast, pēc D. Gailītes rakstītā, “cēloņu un seku likumsakarības”.
Ar cieņu, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa
