Diezin vai ir kāds sabiedrībā apspriestāks un pretrunām pilns jautājums par iespējamo bēgļu uzņemšanu un izmitināšanu Latvijā. Katram par to ir savs viedoklis, un kamēr tas reāli neskars mūs pašus, var teoretizēt bez gala. Protams, no nezināmā vienmēr ir bail, taču ir iespējams analizēt citu valstu pieredzi, kur joprojām notiek cīņa ar bēgļu izraisītajām sekām. Nevajag nemaz meklēt tik ekstrēmus piemērus kā Francijā, kur, izmantojot visniecīgāko, pat izdomātu ieganstu, dažu minūšu laikā imigranti pulcējās, lai rīkotu plaša mēroga grautiņus – dauzītu veikalu vitrīnas un dedzinātu automašīnas. Nupat Zviedrijā veikalā IKEA divi eritrejieši sadūra divus zviedrus tikai tāpēc, ka brīdināti par to, ka viņiem nepienākas bēgļu statuss un būs jāatgriežas Itālijā, no kurienes ieradušies. Tak jau Zviedrijas cietumā būs ērtāka dzīve nekā imigrantu nometnē Itālijā vai dzimtenē. Kā precīzi situāciju definēja Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, visus Āfrikas iedzīvotājus uz Eiropu pārcelt nevarēs, lai kā arī viņi to gribētu. Jo vairāk situāciju sarežģī tas, ka pasaulē nabadzīgākajā kontinentā ir augstākā dzimstība, turklāt pilnīgi nekontrolēta. Protams, pašlaik izskanējušais apgalvojums, ka divu gadu laikā uzņemsim 250 bēgļu, nav nekāds dižais skaitlis un Latvijas mērogā tas praktiski nebūs jūtams, vismaz tiem, kuri nedzīvos patvēruma meklētāju tuvumā. Esam Eiropas kopējā katlā, un mums ir jārēķinās ar neobligāti obligāto solidaritātes aspektu. Tomēr runājot par bēgļu integrēšanos Latvijas sabiedrībā, man tas šķiet maz ticami, pat naivi. Ja pārdesmit gadu laikā ne par soli neesam tikuši uz priekšu Eiropas cittautiešu integrēšanā, kur nu runāt par afrikāņiem ar pavisam atšķirīgu domāšanu un pasaules uztveri.
