137. turpinājums. Skolotāja saņēmās, un stunda norisa bez aizķeršanās. Kad starpbrīdī iegāju skolas direktora kabinetā, tur jau priekšā atradās ministrs, kurš draudzīgi pasniedza aizsmēķēšanai aizdedzinātu sērkociņu.
137. turpinājums
Skolotāja saņēmās, un stunda norisa bez aizķeršanās. Kad starpbrīdī iegāju skolas direktora kabinetā, tur jau priekšā atradās ministrs, kurš draudzīgi pasniedza aizsmēķēšanai aizdedzinātu sērkociņu.
— Kā jums šķiet, stunda taču bija laba? — vaicāja man Elvihs. Apstiprināju, ka skolotāja patiešām strādāja meistarīgi.
Pēc tam ministra krēslā nokļuva Mirdza Kārkliņa, ar kuru man nekādu kontaktu nebija. Zinu tikai to, ka viņu skolu vadītāji un pašas ministrijas darbinieki neieredzēja. Pārāk burtiski esot centusies pildīt visus Vosa norādījumus. Nedaudz viņu atceros tikai kā laikraksta “Padomju Jaunatne” redaktori, avīzē strādāja vairāki mani studiju biedri, tāpēc par viņu tiku dzirdējis vienīgi negatīvas atsauksmes. Tā bija Pelšes un Vosa laiku īpatnība, ka vadošos amatos cilvēkus izvēlējās nevis pēc intelekta, bet vienīgi pēc uzticamības partijai. Jānis Kalnbērziņš tomēr vairāk bija domājis par vadošo darbinieku profesionālo kvalifikāciju. Toties viņa pēcteči baidījās piedzīvot jaunu Berklavu, tāpēc izmantoja citu taktiku. Bet ko lai dara, vēsture min faktu, ka Libānas pirmais izglītības ministrs pēc valsts neatkarības iegūšanas esot bijis analfabēts.
***
Kad sāku strādāt Valkā, gadījās vēl sastapt īstos “jaunās pasaules” celtniekus, kuri ar asarām acīs dziedāja Internacionāli, kuri pavisam nesen bija bezgala ticējuši Staļina ģenialitātei un kuri visu mūžu bija sapņojuši par komunisma uzvaru visā pasaulē. Protams, gadījās izņēmumi, bet toni noteica tieši šī revolucionāru paaudze. Jāteic, ka Hruščovs paguva vairumu no viņiem nomainīt pret nomenklatūras darbiniekiem, kuriem bija cits izglītības līmenis un karjeras ierēdņu domāšana.
Rajona izpildkomitejā izglītības darbiniekiem visvairāk iznāca saskarties ar Plānu daļas vadītāju Dāvidu Levinu. Viņš bija Alūksnes ebrejs, kara laikā zaudējis visu ģimeni, pats ticis ievainots, karojot latviešu strēlnieku divīzijā. Kaut Dāvim, kā mēs viņu saucām, bija tikai septiņu klašu izglītība, savu tiešo darbu viņš veica labi, centās atbalstīt izglītību, kultūru un sportu. Kopš cīņām frontē viņš bija dziļi integrējies latviešu sabiedrībā. Kad pilsētā sabrauca visādi kara veterāni, auditorijas priekšā visi runāja tikai krieviski, un tad vienīgi Dāvis uzdrošinājās kādu vārdu bilst latviski. Pēc kādas no šādām reizēm es viņu draudzīgi pavilku uz zoba:
— Tu, Dāvi, šodien biji vienīgais latvietis.
Ar laiku mūsu starpā izveidojās visai draudzīgas attiecības. Diemžēl jaunie rajona saimniekotāji kļuva netaisni pret šo godavīru.
Pirmais izpildkomitejas priekšsēdētājs, ko man bija lemts iepazīt, bija Latgales zēns Jānis Oborūns. Mācījies Daugavpils vidusskolā, karojis, bet tā laika vidzemniekus smīdināja ar savu latgalisko izloksni un savām izdarībām. Būdams pēc dabas bravūrīgs, viņš dzērumā kļuva nevaldāms. Kad Gaujas krastos valcēnieši sarīkojuši plašu Jāņu svinēšanu, Oborūns tur sarīkojis kārtīgu izkaušanos. Citreiz kāda brīvdabas baļļuka laikā viņa izdarības bija mēģinājis ierobežot milicis, bet saņēmis no priekšnieka kājas spērienu pa vēderu. Vēl kādreiz dzērumā bija klīdis pa Valmieras pilsētu, nokavējis vilcienu, tāpēc stacijas priekšniekam pieprasījis specvilcienu.
Turpmāk vēl.
