Pagājušās nedēļas nogalē valsts prezidents Raimonds Vējonis kādā intervijā sacīja, ka tukšās teritorijas Latvijā nekādā ziņā neatdosim citzemju bēgļiem, jo agrāk vai vēlāk tās būs nepieciešamas tiem iedzīvotājiem, kuri labākas dzīves meklējumos ir devušies peļņā uz bagātākajām Rietumeiropas valstīm. Protams, ir kauns atzīt, ka esam pilnīgi nabagi, taču, manuprāt, arī pārlieku liels optimisms līdzinās muļķa mierinājumam. Skaidri redzams, ka valdības izstrādātais reemigrācijas plāns tā arī ir palicis plāna līmenī. Galvenais ir nauda, kuras budžetā nav un diezin vai parādīsies reāli pārskatāmajā laikā. Var, protams, jūsmot par sešiem izglītotajiem jauniešiem, kuri atgriezušies Latvijā, lai saņemtu apsolīto tūkstoš eiro lielo algu. Žurnālisti apjūsmo ikvienu gadījumu, kad dzimtenē atgriezies kāds tautietis un uzsācis savu biznesu. Pietiek palasīt portālu jautajums.lv, lai apjaustu, ka dzīves stāsti un praktiskā pieredze cilvēkiem ir visnotaļ atšķirīga. Daudzi atzīst, ka dzīve emigrācijā nav nekāda medusmaize, taču daudzko var pieciest, saņemot cilvēka cienīgu atalgojumu. Par mazkvalificētu darbu tas ir četras reizes vairāk nekā Latvijā. Protams, ir arī tādi, kurus nekādi nevar nosaukt par veiksminiekiem. Katrā ziņā ikvienam aizbraukt gribētājam jāuzdod sev jautājums, kas ir viņa prioritātes un ar kādām neērtībām sava mērķa sasniegšanai cilvēks gatavs samierināties. Pazīstu cilvēkus, kuri nostaļģisku jūtu mākti atgriežas, taču pēc pāris mēnešiem, sapratuši, ka nekādu sakarīgu darbu neatrast, atkal dodas labprātīgā emigrācijā. Mēdz būt arī otrādi, jo katrs gadījums ir individuāls. Tā vai citādi, kamēr puse strādājošo Latvijā saņems minimālo algu vai pat mazāk, uz labāku dzīvi savā valstī cerēt nav prātīgi.
