Ziemellatvija.lv
Koenzīms Q10 atrodams katrā ķermeņa šūnā un organismam ir tik nozīmīgs, ka samērā lielu daudzumu organisms to saražo pats, bet pārējo gūst no uztura. Sīkāk par to stāsta internās un ortomolekulārās medicīnas speciāliste Antra Briede un farmaceite Ērika Pētersone. Q10 koenzīma ķīmiskais nosaukums ir ubihinons.
Savienojumā no angļu valodas vārdiem cooperation (sadarbība) un enzyme (enzīms) veidojasvārds koenzīms. Burts Q ir ķīmisko savienojumu grupas kvinonu simbols, savukārt cipars 10 apzīmē molekulas garumu salīdzinājumā ar citiem līdzīgiem savienojumiem.
Ja šūnu uztver kā mazu pilsētiņu, tad tajā esošie mitohondriji ir elektriskās spēkstacijas. Savukārt koenzīms Q10 ir viens no darbiniekiem, kas šajās spēkstacijās ražo ATF – molekulu, kas ķermenī pārvada enerģiju. Tādēļ arī visvairāk Q10 ir tajās šūnās, kurām nepieciešams vairāk enerģijas – jo labāk to ir ražot uz vietas, nevis piegādāt no liela attāluma. Tādas ir sirds, aknu, nieru un muskuļu šūnas.
Otra nozīmīga koenzīma Q10 funkcija ir šūnu membrānu drošības kontrole, ko tas veic, darbojoties kā antioksidants. Tas vai nu pats antioksidatīvi iedarbojas uz šūnu bojātājiem brīvajiem radikāļiem, vai palīdz darboties citiem antioksidantiem, piemēram, E vitamīnam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc antioksidanti efektīvāk strādā kopā un kādēļ nevar paļauties tikai uz kādu vienu no tiem.
Turklāt daudz koenzīma Q10 ir ne tikai šūnās, kurām nepieciešama enerģija; tikpat bieži tas sastopams arī ādas, plaušu, zarnu audos, kas oksidatīvajam stresam pakļauti vairāk, jo ir saskarē ar ārējo – tātad svešo, kaitīgo, uzbrūkošo – vidi. Oksidatīvais stress ietekmē arī asins plazmu un smadzenes – audus, kuros notiek intensīva enerģijas vielmaiņa un kuros tāpēc koenzīma ir vairāk.
Ēdam koenzīmu Q10
Uz koenzīma Q10 uzņemšanu ar pārtiku var raudzīties no diviem aspektiem. Vairāk tā ir gaļas produktos un it īpaši subproduktos–sirdi, aknās un nierēs, tāpat zivīs. Tāpēc veģetāriešiem, kuri ikdienā patērē nesabalansētu uzturu, ir risks neuzņemt pietiekamu šī koenzīma daudzumu. Taču viņiem ir savas priekšrocības – augļi un dārzeņi parasti satur vairāk vitamīnu un folskābes, kas nepieciešami Q10 ražošanai organismā. Citiem vārdiem – tāpat kā, neēdot gaļu, ir grūtāk uzņemt Q10 ar uzturu, neēdot pietiekami daudz augu valsts produktu, ir apgrūtināta Q10 sintēze organismā.
Gan gaļu un zivis, gan dārzeņus vārot, koenzīma Q10 daudzums nemainās, taču cepšanas procesā tas samazinās par aptuveni 30%. Arī saldētajās zivīs tā ir mazāk. Labākais veģetārais Q10 avots ir sojas eļļa, turklāt to var pat nedaudz termiski apstrādāt, stāsta internās un ortomolekulārās medicīnas speciāliste Antra Briede.
Cik daudz Q10 nepieciešams?
Vēlamā koenzīma Q10 diennakts deva nav noteikta, taču uztura speciālisti veseliem cilvēkiem iesaka diennaktī uzņemt 30 mg.
Ko darīt, ja Q10 trūkst
Tā kā koenzīms Q10 tiek ražots mūsu pašu šūnās, turklāt rodams arī augu un dzīvnieku izcelsmes uzturproduktos, teorētiski tam nekad nevajadzētu trūkt. Tomēr izrādās, ka Q10 dabiskā sintēze organismā mazinās līdz ar novecošanos, turklāt vairāki bieži lietoti medikamenti nomāc tā dabisko sintēzi. „Q10 nepietiekamībai nav specifisku simptomu, bet vairāku slimību – piemēram, diabēta, sirds mazspējas, audzēju – gadījumā šī dabiskā savienojuma līmenis ir pazemināts. Zāles, kas var ietekmēt Q10 vielmaiņu ir kontraceptīvie līdzekļi, kortikosteroīdi astmas pacientiem, statīni. Tā kā enerģijas vairotāja ir par maz, pastiprinās fizisks un psihisks nogurums enerģijas trūkuma dēļ, sirds un asinsvadu slimības oksidatīvā stresa uzkrāšanās dēļ,” papildina farmaceite Ērika Pētersone.
Cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam vajadzētu pietikt ar pilnvērtīgu uzturu, lai nepieciešamais koenzīma Q10 daudzums būtu nodrošināts. Lai to uzņemtu, dienā ideāli apēst piecas porcijas augļu un dārzeņu. Ja tomēr rodas šaubas par to, vai ar uzturu nodrošinām vajadzību pēc Q10, ieteicams lietot pilnvērtīgu uzturvielu kompleksu – tādu, kas satur B grupas vitamīnus, kā arī C un E vitamīnu, un nelielu, 15–30 mg, papildinošu Q10 devu. Vecākiem cilvēkiem, kam koenzīma Q10 deficīta risks ir lielāks, tāpat dažu slimību gadījumā to ieteicams lietot lielākā devā – no 60 līdz 120 mg, pat 200 mg, šo daudzumu uzņemot nevis vienā, bet vairākās reizēs. Taču vienlaikus vajadzētu censties ievērot pilnvērtīgu diētu. Tāpat vienmēr vērtīgi ir par uzturu papildinošu līdzekļu lietošanu konsultēties ar savu ārstu.
Informāciju sagatavoja: Līga Ribkinska, komunikācijas direktore
Reklāma