Domas uz skolu skrien

Septembrī domas skrien uz skolu. Arī tad, ja skolas laiks sen aiz muguras gan pašam, gan bērniem. Pirmajā skolas dienā, fonā skanot radio, neviļus piesaistīja runas par to, ko vajadzētu skolā iemācīt. Radioklausītāji dalījās domās, ieteikumos. Arī man domas raisījās, aizverot skolas durvis, cik sagatavoti jaunie cilvēki ir dzīvei. Jā, zināšanas, protams, ir primāra lieta, taču dzīvei nepieciešamo iemaņu jauniešiem ir pamaz. Atminos, mēs mēdzām, protams, ļoti savtīgu iemeslu dēļ, stundas sākumā ar bioloģijas skolotāju un mūsu klases audzinātāju runāt par dzīvi. Kaut ko allaž jautājām – “skolotāj, bet ko darīt, ja”, “kā jūs domājat”, un skolotāja ar mums runājās. Mums jau interesēja vien tas, lai saruna saīsina bioloģijas stundu, taču, iespējams, kaut kādas dzīves gudrības jau aizķērās. Nevar jau tā nomērīt, kas tieši mums dzīvē noderējis no citu cilvēku teiktā.

Ko tad radioklausītāji ieteica, ko skolā vajadzētu mācīt? Saskarsmes prasmes un psiholoģiju, teica viens no radioklausītājiem. Jā, lai nu ko, bet saprasties ar dažādiem cilvēkiem mums jāprot visas dzīves garumā. Un vai protam? Kā saprotamies ģimenē, kā uzvedamies veikalā vai rindā pie ārsta, kā izturamies kritiskā situācijā, vai sniedzam palīdzīgu roku vai novēršamies no drauga, kas nokļuvis ķezā, tas viss ir it kā atkarīgs no rakstura un audzināšanas. Saprašanās un sadzīvošana drīzāk ir prasmes, kuras katrs iegūst, kā nu māk vai kā nu sanāk. Cits rakstura dēļ ir saticīgs, cits meklē dažādas prakses, lasa grāmatas un mēģina ar tur gūtiem padomiem tikt galā ar sevi un cilvēkiem blakus. Protams, arī skolā, pārrunājot dažādas dzīves situācijas, kaut kādas atziņas tiek gūtas. Vēl cilvēki domā, ka jāmāca veselības mācība, elementāra higiēna, kā apieties ar naudu, kā gatavot maltīti. Tiešām, ja skolā iemācītu rīkoties ar naudu, tad daudziem nebūtu jābēg no parādu piedzinējiem uz ārzemēm, jo ātro kredītu slazdā iekļūst pārāk daudzi. Šo to no minētā jau skolā māca, bet šķiet, ka tās būtu ģimenē iegūstamas prasmes. Skola nav vienīgā vieta, kurā bērnam 12 gadu garumā pilnīgi visu var iemācīt.

Neapstrīdami par bērnu izglītošanu un sagatavošanu dzīvei rūpe jātur arī vecākiem. Kaut gan ģimenē bērnam var iemācīt vien to, ko paši vecāki māk. Ja mammai tīrība un kārtība ir svešs jēdziens, vai viņa bērnam iemācīs ko citu? Vai skolotājiem ir jāreaģē, ja bērns uz skolu nāk sagumzītās un netīrās drēbēs? Vai tā ir “ģimenes lieta”? Vēl labs jautājums ir, kurš iemāca cilvēkam būt par labu mammu un labu tēti? Ir kaut kādi sabiedrībā izplatīti uzskati, kā vajag un kā ne, bet kļūt par labu vecāku neviens nemāca.

Vēl gribētos, lai jauniešiem iemāca labas manieres, iemāca cieņpilnu attieksmi pret vecākiem cilvēkiem un arī vienaudžiem, iemāca iepazīties un izvēlēties dzīvesdraugu. Ir tiešām 1001 vajadzība, kas dzīvē ir nepieciešama pat vairāk nekā algebras formulas, bet kur tās visas lai apgūst? Vai to visu var iemācīt stundā un skolā? Nē, protams. Taisnība jau ir, ka visa dzīve ir skola. Un visu dzīvi mums jāmācās dzīves skolā. Tieši tāpat kā matemātika – dažam padodas, bet dažam ‒ sit kaut ar maisu – ne, dzīves gudrības citam pielīp pašas no sevis, bet cits kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un gudrāks netop.