Trešdienu pēcpusdienas un vakari astoņu nedēļu garumā Blomes pagasta Jeberlejā pavadīti sportiskā un draudzīgā gaisotnē, par ko jāpasakās sporta skolotājam un entuziastam Jurim Bērziņam
Katru vasaru atskan telefona zvans no Blomes pamatskolas sporta skolotāja un vietējā pludmales volejbola turnīra organizatora Jura Bērziņa. Priecīgā tonī viņš paziņo, ka gads ir paskrējis un klāt sacensības, kas astoņu trešdienu garumā notiks smilšu volejbola laukumos līdzās Jeberlejas brīvdabas estrādei. Otrs telefona zvans vienmēr bijis uzaicinājums uz noslēguma kārtu. Uz pulksten 20 lai esot klāt, tad šīs sezonas labākie spēlētāji būšot noskaidroti. Aizbraucot, situācija ir gluži cita – visos trīs laukumos norisinās spēles, kopvērtējuma tabulā vietu sadalījums vēl nemaz nav zināms, jo līdzšinējo 12 komandu vietā dalību pieteikušas 18, kas ir patīkams pārsteigums J. Bērziņam. Viņš brīdina, ka apbalvošana kavēsies par stundu, kaut vēlāk izrādījās – par divām. Tieši pirms došanās uz Jeberleju internetā izlasīju Blomes pamatskolas absolventes Līgas Mucenieces 2009. gadā teikto par savu sporta skolotāju J. Bērziņu. Tolaik meitene mācījās Blomes pamatskolas 9. klasē un veltīja savam skolotājam šādus vārdus: “Nekas nav labāks, kā cilvēka mīlestība uz viņa darbu, jo darbs ir viņa daļa”. Tas mudināja nevis sēdēt un gaidīt apbalvošanu, bet uzrunāt J. Bērziņu un uzzināt, kāpēc viņam rūp tas, par ko ne vienmēr tiek atlīdzināts naudas izteiksmē.
Kāpēc gadu no gada jūs aicināt spēlēt pludmales volejbolu Jeberlejā?Vispirms jau tas ir mans paša hobijs – aktīvs un sportisks dzīvesveids. Ziemā Blomes pamatskolā paši uzspēlējam zāles volejbolu, mums ir sava komanda, kas piedalās sacensībās Smiltenē. Vasarā tas atkal ir labi pavadīts laiks sportiskā gaisotnē. Pats es nespēlēju, bet organizēju un no malas priecājos, kā citi spēlē. Pie mums spēlē vietējie, brauc cilvēki no Grundzāles, Raunas, Smiltenes, Mārsnēniem, Priekuļiem. Te ir vidējs spēlētāju līmenis. Nevienam nav laukumā jākaunas par savām spējām un meistarību. Kāds ir labāks, cits tāds tikai būs. Iespējams, tieši ar to Blomes mači atšķiras no citiem un spēj piesaistīt publiku. Protams, arī šeit ir jūtams cīņasspars par vietām ne tikai labāko trijniekam, bet arī par, piemēram, 11. vai 12. vietu. Īpaši priecē tas, ka bērni izrāda interesi un mēs, pieaugušie, esam viņiem piemērs. Kā citādi ieinteresēsi, ja ne ar savu piemēru? Pašam jābūt aktīvam.
Esmu redzējusi jūs pārvietojamies ar velo pa Smiltenes novada ceļiem. Tātad volejbols nav vienīgais sporta veids, kas aizrauj?Jā, nu jau desmit gadus viena no manām lielākajām aizraušanām ir riteņbraukšana. Strādājot par sporta skolotāju bērniem, paša fiziskās aktivitātes un slodze nav liela, tāpēc laiks sportam jāveltī arī ārpus darba. Piedaloties riteņbraukšanas sacensībās, pietuvojos labāko trijniekam – tad sajutu to patīkamo pēcgaršu un uzreiz āķis lūpā. Apziņa, ka vari sacensties ne tikai ar sava vecuma dalībniekiem, bet arī gados krietni jaunākiem, stimulē vairāk trenēties. Ja gribi rezultātus, nedēļā jāaizvada vismaz četri treniņi, nepietiks ar to, ja izbrauks kādu vakaru ārā. Pamatā vienā treniņā nobraucam ap 60 – 70 kilometriem. Tad ik pa laikam nobraucam 100 kilometrus kopā ar Ilgvaru Plētienu, kurš ir tāds pats dullais kā es (smejas). Tikko braucām apli Valka – Strenči – Smiltene. Bet šīs vasaras garākais velobrauciens bija 158 kilometri. Devāmies uz Api, nedaudz iebraucām Igaunijā, tālāk uz Valku un atpakaļ mājās. Lai arī piedalos SEB MTB maratonos un nupat tautas klasē veicu 35 kilometru distanci, man labāk patīk garie gabali, jo tie ir uz izturību. Vecumam jau ir tā īpatnība, ka zūd ātrums, bet izturība saglabājas ilgāk.
Šovasar valstiskā līmenī daudz tiek runāts par nepietiekamu fizisko slodzi bērniem. Cik, jūsuprāt, pamatoti ir šie izteikumi?Blomes pamatskolā strādāju kopš 1979. gada un vienmēr esmu vēlējies paņemt rokā vecos protokolus un salīdzināt tā laika skolēnu rezultātus ar šodienas bērniem. Domāju, ka atšķirība būs. Mans uzdevums skolā ir motivēt bērnus, taču daudz kas ir atkarīgs no katra paša. Tiem, kuriem patīk sports, protams, ar divām stundām nedēļā ir par maz. Bet nedomāju, ka, ieviešot trīs sporta stundas nedēļā, situācija uzlabosies. Tas vairāk jāattiecina uz tiem, kuri meklē un atrod iemeslu, kāpēc nepiedalīties sporta stundās. Piespiest sevi ir grūti. Tāpēc pieaugušajiem ir jārīkojas, sākot ar sevi, lai tas bērns neteiktu, “ko tas onkulis ar baltajām ūsām no mums grib”, bet redzētu un teiktu – “redz, kā viņš var, tad jau mēs ar!”.
