Bērni šobrīd izbauda vasaras brīvlaiku. Manā bērnībā tas bija pats foršākais un piedzīvojumiem bagātākais laiks. Nereti ar draudzeni pakavējamies šajās atmiņās, kas ir smieklu piepildītas. Ko tik neesam bērnībā darījušas un, kā pašas spriežam, kā tie vecāki toreiz nenosirmoja… Ja tā padomā, patiesībā viņi nemaz daudz ko nenojauta. Ar māsu un māsīcu bieži vasaras pavadījām laukos pie vecmāmiņām un vectētiņiem. Pie vieniem vieta bija ideāla ‒ lauku viensēta ar plašām pļavām, dīķi, kūti, siena šķūni un visvisādiem mājdzīvniekiem. Tur mums mēdza pievienoties arī brālēns. Jāatzīst, ka, audzinot pašai skolas vecuma bērnu, neatļautu ne pusi no tā, ko darīju es. Mēs pie vecmāmiņas salasījām groziņā cukurīšus, uz lapas uzrakstījām kilograma cenu un, sīkas būdamas, devāmies Rankā līdz lielajam ceļam, lai garām braucējiem tos tirgotu. Vēl mums cieņā bija dīķa atrakcijas, neskatoties uz to, ka brālēnam ik pa laikam pie kājas piesūcās kāda dēle. Atradām vecu un nestabilu metāla vannu, ko agrāk izmantoja pienotavās. Mēs to pārvērtām par laivu, lai ceļotu pa dīķi. Peldēt, protams, nemācējām. Bet, ar šodienas prātu domājot, vistrakākais, ko atļāvāmies darīt – nevienam nezinot, iet uz netālu esošo gateri. Nezinu, kā mūs neviens no tā neizmeta, bet vēl šodien spilgti atceros, kā tur izskatījās. Ārpusē bija milzīgs skaidu kalns, pa kuru lēkājām un kāpām, cik nu augstu varējām. Tas bija mūsu tuksnesis. Bet sapnis bija uzkāpt skatu tornī. Pat mēģinājām to darīt, taču bijām par īsu. Jāsaka ‒ paldies Dievam. Lai cik traki tas viss neizklausās ar šodienas prātu, tomēr esmu laimīga par piedzīvoto un pateicīga par to, ka neatgadījās nelaime. Vienīgi aizdomājos, ka mūsdienās pieaugušajiem pietrūkst šī bērnības brīvsoļa, bezbailības, drosmes un ticības, ka viss taču būs labi. Nojauciet baiļu un aizspriedumu mūrus, tad daudz kas būs sasniedzamāks!
