Vēlējies, lai pieskaros tev tā, ka sajūti pieskārientrīsas…
Vēlējies, lai pieskaros tev tā,
ka sajūti pieskārientrīsas,
ko sniedz manas rokas mīļas.
Manas lūpas tik tikko tavas skar
tik netverami liegi,
ka ļaujies notikumu plūsmai šai —
nepārvaramai kaislībai.
Bet kas sapņa pavedienam liek irt
un sapni no realitātes var šķirt?
Vai tas ir grēks,
kam pretoties pietrūkst
gribasspēka?
Ja tā — tad lai mūs šķir un sargā
attālums —
Robeža, ko pāragri pārkāpt
aizliegts mums,
lai ilgas vēl neaprimst
un sapnis no jauna atdzimst.
***
Pusnaktī, kad domas pie tevis skrien,
Mani atkal šaubas ciešāk sien.
Gribu ciešā miegā slīgt,
Negribu tādās domās nīkt,
Bet šaubas mani neatstāj,
man domāt atkal jāatsāk,
Jo jūtu tavu tālo dvesmu,
Vēl svešu un neiepazītu,
Bet tomēr mīļu un īstu.
Kā gan lai to neiepazīstu,
Ja sajutusi pat tālumā esmu?
Liekas, tu mani saprast proti,
Kaut paliek sveši tavi acu skati.
Bet vai ilgi vēl tā —
Tu… es… tālumā?
***
Neesmu jau muļķe, draudziņ,
Ka ļaušos tādām baudām,
Kam vārdā kaislība un sekss.
Kurš gan mani tā noturēt jaudās?!
Ja arī kāds jautās:
— Vai tā patiesība skaitās?
Varbūt tavas domas ar laiku mainās?—
Teikšu: — Nu gan tu brauc dziļi auzās!
Neļaušu, ka kāds man tā dzīvi maitās!.
***
Dvēselē tik daudz rētu
Tavu skarbo vārdu plēstu.
Maigo tik maz sētu,
Kaut tikai šie — vai drīkstu?.
Basīte
