Pat ikdienas steigā cilvēkiem nepaliek nepamanītas pārmaiņas, kas notiek savā pilsētā vai pagastā. Ieraugot jaunu vides elementu vai dekoru, mēs vai nu pasmaidām un priecājamies, jo ir par vēl vienu skaistu un sakoptu vietu vairāk, vai arī ar savējiem dalāmies pārdomās. Taču, cik bieži tiek izcelti saulītē cilvēki, kuri savām rokām stundām un pat diennaktīm ilgi strādā, lai sarūpētu prieku citiem? Santa Sinka
Tāpēc “Ziemeļlatvija” devās ciemos pie Brantu pagasta iedzīvotājas Dzintras Sābules, kuras atpazīstamākais floristikas darbs ir šovasar Smiltenes centra skvērā pabijušais zirgs ziedu pajūgā.Nedaudz vairāk kā pirms desmit gadiem Dzintrai piezvanīja draudzene un, zinot, ka viņai patīk floristika, pastāstīja par iespēju Valmierā apgūt pamatzināšanas kursos pie floristes Baibas Grīnbergas. “Baibiņa ir vienkārši fantastisks cilvēks un pasniedzēja, pie viņas joprojām šad tad aizbraucu papildināt savas zināšanas. Pēc tam bija interesanta situācija. Divas reizes mēģināju iestāties puķu veikalā darbā, bet mani nepaņēma. Tagad noteikti veikalā es negribētu strādāt, jo pietrūktu brīvības. Kad ir iedvesma vai kāds pasūtījums, ķeros darbiem klāt ar prieku,” stāsta Dzintra.Ja vietējie ļaudis jau zināja “Veckalniņu” māju saimnieci un viņas aizraušanos, tad sabiedrībā pirmie sievietes atpazīstamākie darbi bija divdesmit salmu cilvēciņi pirms trijiem gadiem Smiltenes novada svētkos Blomes pagastā. Tie bija pieauguša cilvēka lielumā un ceļu malās sagaidīja svētku dalībniekus, dodoties uz Blomi, kā arī stāvēja pagasta centrā un svētku norises vietā Jeberlejas estrādē. Jau toreiz apmeklētāji nespēja pabraukt vai paiet tiem garām, nepiestājoties un kopīgi nenofotografējoties. Savukārt pagājušajās Lieldienās Smiltenes centrā garāmgājējus priecēja lustīgā salmu zaķene un zaķis, kas arī bija Dzintras veikums. Arī Jāņu laikā pilsētas skvēros un zaļajās zonās izvietoto puķu ugunskuru autore ir brantēniete. Tomēr vislielāko uzmanību izpelnījās Dzintras veidotais zirgs ziedu pajūgā, kas aptuveni mēnesi atradās Smiltenes centrā. Lai arī dzirdēts daudz labu vārdu un vēlējumu, floriste nezaudē savu vienkāršību, toties dzīvesprieks kļuvis divtik liels.“Par iespēju veidot salmu lelles man jāpateicas blomēnietei Ilzei Nullei, no kuras iegādājos teliņus. Viņa toreiz iesaistījās svētku organizēšanā un uzrunāja mani. Laika līdz svētkiem bija pavisam maz, tāpēc nācās nopietni pievērsties leļļu gatavošanai. Ja kaut kā pietrūka, piemēram, vilkvāļu, zvanīju Ilzītei, un viņa uzreiz brauca un palīdzēja,” patīkamo sadarbību atceras Dzintra.Savukārt dekori Smiltenē tapa pēc novada domes pasūtījuma. “Zinot par manām salmu lellēm Blomē, piezvanīja Baiba no domes un ierunājās par zaķiem uz Lieldienām. Vispirms uztaisīju vienu un teicu, lai brauc skatīties, vai patīk. Tad arī sirds mierīga un iesākto var turpināt. Nākamajās Lieldienās zaķiem jau būs piepulcējušies klāt mazuļi. Līdzīgi bija arī ar zirgu. Zvanīja Baiba un izstāstīja savu ideju. Biju ļoti priecīga, jo sen jau vēlējos īstenot šādu ieceri. Šim darbam veltīju divas nedēļas, bet ar karkasa taisīšanu palīdzēja vīrs Jānis,” atklāj floriste.Viņa smej, ka pazīstamie cilvēki, nākot pretī, pārmet, kāpēc zirgs esot aizvests no Smiltenes. Tagad nākas paskaidrot, ka ne jau viņa to izdarīja. Šis darbs viņai atnesis daudz jauku brīžu un labu vārdu, kā arī sarūpējis ne vienu vien pārsteigumu. Pavisam nesen Dzintrai zvanījusi tante no Auces un priecīgi paziņojusi, ka viņas zirgs esot titulbildē uz TV programmas, ko lasītāja saņēmusi kopā ar vietējo avīzi. Dzintra tam nespējusi ticēt, taču, ieraugot programmu, savu “rikšotāju” atpazinusi. Arī attēla paraksts par to liecināja.Šobrīd “rikšotājs” atrodas Dzintras ģimenes mājās Brantu pagastā, iekoptā viensētā. Turpat netālu pļavā ganās Sābuļu ģimenes lopi, visapkārt ir akurātas puķu dobes, bet lauku mājas priekšā dīķis ar ziedošām ūdensrozēm. “Te vēl ir daudz, ko darīt. Šogad dīķa malas noklājām ar akmeņiem, tagad jāliek burciņās dārza un meža veltes, bet rudenī turpināsies remonts mājās. Arī ziemā ir, ko darīt, jo man ļoti patīk adīt un tamborēt. Katru ceturtdienu braucu uz Blomes tautas namu, kur notiek adīšanas un tamborēšanas pulciņš, tieši tur arī iemācījos tamborēt,” rādot savus rokdarbus, stāsta čaklā “Veckalniņu” saimniece. Savukārt katru gadu pavasarī Dzintra aizrautīgi šiverējas pa siltumnīcu, kur audzē puķes. Vaicājot, kas rada prieku dzīvot un kur smeļas pozitīvo enerģiju, Dzintra kļūst domīga, bet jau pēc brīža atsauc atmiņā kādu sarunu ar paziņu: “Uz jautājumu, “kā tev iet”, atbildēju ar “labi”. Tad man pajautāja, vai to “labi” esmu pateikusi aiz pieklājības. Saku “nē, jo man taču visu laiku ir, ko darīt, kā man var nebūt labi”. Tas, kurš nevar atrast, ko darīt, var skumt un raizēties, kaut gan, ja cilvēks vēlas, pat neiespējamais kļūst iespējams.”
