Ir dziesmas, kas burtiski “pielīp”. Šonedēļ bija notikums, pēc kura pielipa saldenais taurenīša meldiņš, kaut gan patiesībā stāsts būs par vaska kodi. Taurenis vien ir.Aizriteņoju līdz mežam, kur aveņu pārbagātība bija cēlonis tālākajiem notikumiem. Ātri pietraucu līdzpaņemto trauciņu un sekoja glābējzvans – žigli vajadzīgs spainis! Tikšanās vieta – meža ceļa gals. Tur gaidīšu.Palēnām dodos uz norunāto vietu, kad dzirdu – jau atskan motora dūkoņa. Ātri gan, nodomāju, un ar pāris lēcieniem jau esmu uz ceļa. Tajā brīdī no maza nekurienes ceļa izbrauc glīts autiņš ar vēl glītāku blondīni pie stūres. Blakus alusvēderiņš dīvaini paceļ roku šķērsu sejai, kā vairīdamies no saules, kura nemaz tobrīd automašīnu neapspīd. To, ko esmu redzējusi, saprotu tikai tajā brīdī, kad vīrietis pēc pārdesmit metriem pārzveļas savā automašīnā, un laimīgie meža aveņu aromāta baudītāji aizbrauc katrs savās gaitās.“Taurenīt, ak, taurenīt… Tavi glāsti bij’ kā zīds…” Meldiņš pielīp un nelaiž vaļā.Vai esat redzējuši, kāds izskatās vasks, kurā ieperinājusies vaska kode? Bitenieki neļaus samelot, skats ir vienkārši pretīgs. Tīmekļi, balti tārpi, mēslu graudiņu kumšķi, un visam pa vidu rosās zīdaino spārniņu īpašnieces kodes. Nekādas poēzijas, nekāda skaistuma. Postaža. Tāda ir dzīve, teiks skeptiķi. Varbūt. Bet ļaujot varu fantāzijai, netieku gudra, kāpēc tik glītai un koptai sievietei vīrietis jāved uz kaut kādu nekurienes meža ceļu ar visām no tām izrietošajām neērtībām? Var taču to visu paveikt pavisam vienkārši un skaisti. Paņemt mašīnu, salikt čemodānus un – lai dzīvo brīvība! Nu jā, bet kodei jau galvenais ir vasks. Eh, laikam būs jāsāk rakstīt vaļasprieku pastāstiņu seriāls, – jau kuro reizi nodomāju.
