Valsts prezidentes vēršanās pie tautas ar aicinājumu palīdzēt novērst antidemokrātisku grozījumu pieņemšanu un to iekļaušanu likumos par drošības struktūrām tautas apziņā kļuvusi par kaut ko līdzīgu pērnajā kūlā iemestam sērkociņam.
Valsts prezidentes vēršanās pie tautas ar aicinājumu palīdzēt novērst antidemokrātisku grozījumu pieņemšanu un to iekļaušanu likumos par drošības struktūrām tautas apziņā kļuvusi par kaut ko līdzīgu pērnajā kūlā iemestam sērkociņam.
Ja kādu laiku sabiedrībā, īpaši tas attiecas uz laukiem, varēja jaust diezgan lielu vienaldzību par politiskajiem procesiem, tad tagad gan autobusu pieturās, gan pagastu centru veikalos cilvēki satiekoties cits citu izvaicā, vai uz parakstīšanos par referenduma rīkošanu iešot. Izskatās, ka pēc Saeimas vēlēšanām, uz kurām liela daļa devās, pirms tam sevišķi necenšoties nopietnāk pavērtēt kandidējošās partijas (kā citādi lai izskaidro daudzās atdotās balsis par partijām, kuru ēnu kardināli bija sapinušies Jūrmalgeitas tīmekļos), ir nākusi atmošanās. Par modinātājzvanu kalpojusi pēdējā laikā valdošās koalīcijas jau pilnīgi atklātā spēle tikai uz vieniem vārtiem, kurā tautas uzlaišana uz laukuma nav paredzēta. Vienaldzību, kā zināms, veicina bezcerība. Tagad sabiedrībā šī cerība uz taisnīguma atjaunošanu ir atdzimusi pēc Ventspils mēra Aivara Lemberga aresta.
Godīgi nopelnīto uz ārzonām nenovirza
Internetā zem aģentūras “Delfi” ziņām par šo tēmu, kā arī zem valdības vīru paustajiem viedokļiem ik dienu parādās simtiem, dažreiz pat vairāk par tūkstoš komentāru. Daudzi aprobežojas tikai ar skaitļa vārdu “pirmais”, “otrais”, “trešais” minēšanu, tā zemtekstā norādot, ka vēl pie atbildības nav saukti visi oligarhi, kuri pratuši saraust miljonus ne ar darbu, bet ar rūpīgi pārdomātām viltīgām un nelikumīgām darbībām. Proti, ja miljoni būtu nopelnīti godīgā darbā, tad nevajadzētu kapitālu novirzīt uz nodokļu ārzonu salām mistiskās firmās ar noslēpumā turētiem īpašnieku vārdiem. Tie, kuri uzdrošinās šos saimniekus nosaukt, ir spiesti meklēt sev drošību liecinieku aizsardzības statusā un dzīvot ārzemēs.
Pavērtējot pašreizējo politisko darbību, neviena no tām neizslēdz aizdomas par mantkāres un varaskāres rosinātām intrigām. Izņēmums nav arī Valsts prezidentes paziņojums, kaut tautai tas šķita simpātisks un cēla prezidentes reitingu. Tūlīt pēc prezidentes preses konferences atklātībā parādījās žurnālista Jāņa Dombura aicinājums iestāties par izmaiņu ieviešanu Satversmē, lai prezidente vēlreiz varētu kandidēt uz savu amatu. Tas atkal liek aizdomāties par politiskā šaha spēli.
Pamošanās atklāj plaisu starp varu un tautu
Nav jābūt īpaši gudram, lai nesaprastu, ka visas atklātās un vēl izmeklēšanas stadijā esošās oligarhu finanšu mahinācijas gulst uz nodokļu maksātāju pleciem. Šajā aspektā uzvirmojušais skandāls ap iepriekš minētajiem grozījumiem ir uzskatāms par laimīgu nejaušību. Nez cik ilgi vēl šī nasta kļūtu smagāka, saglabājoties sabiedrības vienaldzībai un valdošajai kliķei paliekot pie apziņas, ka izdevies tautu apmānīt un tā dzīvo svētā pārliecībā, ka valdībā viss tiek darīts pareizi, jo, lūk, pēc premjera Aigara Kalvīša vārdiem, vēlētāji viņa pārstāvētās Tautas partijas darbu saprotot, tādēļ vēlēšanās balsojuši par stabilitāti. Tagad aģentūras “Delfi” komentāros ir atklājusies pamošanās un līdz ar to arī plaisa starp varu un tautu. Jāsecina, ka sabiedrības lielākā daļa gandrīz ar naidu uztver valdības vīru darbības, itin bieži novēlot tiem Aivara Lemberga likteni. Cik nu tas ir pamatoti vai nepamatoti, tas, protams, atrodas tiesību aizsardzības instanču kompetencē.
Mums ir tradīcija – ievēlēt un tad lamāt
Būtiska ir cita lieta, kas vienlaikus gan priecē, gan šausmina. Biedē tautas antipātijas, lai neteiktu – naidīgums pret pašas ievēlēto varu. Šādus sarkastiskus, indes pilnus izteicienus par valdošajiem funkcionāriem pirms tam varēja dzirdēt vien padomju laikā. Kas ar mums noticis, ka savā brīvvalstī varas krēslos ievēlam personas, kuras pēc tam esam gatavi iemest cietumā? Piemēra pēc jāatgādina par pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa politiku, ko vēl tagad sirmi vīri un sievas slavē kā tautas labklājību veicinošu. Vai tiešām mūsu inteliģence oligarhiem un Co ir pārdevusies par treknāku kumosu, kā to reiz kādā no intervijām pateica politiķis Dainis Īvāns?
Plaisa starp tautas un varas interesēm kļūst arvien platāka. Priecē tas, ka tagad to redz arī paši politiķi un sākusies pamošanās nākamajās vēlēšanās tiem var kļūt par nepatīkamu spriedumu. Kaut Dievs atvērtu mums acis tādu cilvēku ieraudzīšanai, kurus nosaucot par tautas kalpiem, šie vārdi nebūtu jāliek pēdiņās.
