Ne viens vien politiķis, tostarp arī eksprezidents Andris Bērziņš, ir paudis, ka Latvijas prezidentūras izmaksas Eiropas Savienības Padomē kopumā neatsver ieguvumus. Taču tāda ir iedibinātā kārtība, ka reizi 14 gados ikvienai ES dalībvalstij jākļūst par vadošo. Varbūt šī kārtība jāmaina un prezidentūras loma jāuzņemas pēc brīvprātības principa? Elementāra loģika teic – kas nu mēs, viena no visnabadzīgākajām valstīm Eiropā un palīdzības saņēmēji, par vadītājiem pār lielajām ekonomiski spēcīgajām valstīm – donoriem, kas faktiski nosaka visus politiskos procesus Eiropā. Nepavisam nenoniecinot sevi, jāsaka, ka te pat kaķim jāsmejas. Latvijai prezidentūras pasākums izmaksāja apmēram 60 miljonus eiro. Galīgo aprēķinu vēl nav, taču gadījumā, ja kaut vai daļu naudas, kas novirzīta prezidentūras nodrošināšanai, ieguldītu izglītībā vai veselības aprūpē, patiesā atdeve būtu daudz lielāka. Jo īpaši tas attiecas uz valsts reģioniem, kuriem praktiskais ieguvums lēšams tuvu nullei. Jā, protams, ir arī ieguvumi, piemēram, iesaistīto amatpersonu kvalifikācijas celšana, jaunu kontaktu rašanās un saprašanās ar līdzīgām institūcijām ārzemēs. Var jau lepoties ar iespaidīgiem skaitļiem, ka, lūk, notikuši daudzi simti sanāksmju gan Latvijā, gan ES štābu mītnēs Briselē un Strasbūrā, bijušas dažādas prezentācijas, kultūras un publiskās diplomātijas pasākumi un citi saieti.Mani mulsina tas, ka šajā visai Eiropai sarežģītajā situācijā katru gadu tiek tērēts tik daudz miljonu, lai amatpersonas justos komfortabli vislabākajās viesnīcās, itin smalki un dārgi barotos un arī pārvietotos visprestižākajās automašīnās. Un tas visā amata ieņemšanas laikā par nodokļu maksātāju naudu.
