Tuvojoties svētkiem, mēs paveicam daudz labu darbu, sagādājam prieku tuviem un tāliem cilvēkiem ar dāvanu nosūtīšanu vai pasniegšanu.
Tuvojoties svētkiem, mēs paveicam daudz labu darbu, sagādājam prieku tuviem un tāliem cilvēkiem ar dāvanu nosūtīšanu vai pasniegšanu. Nav tādu cilvēku, kuriem nav ko dāvināt, nav arī tādu cilvēku, kuriem uzmanība un sirsnība nebūtu patīkama. Būsim atvērti, jo dāvināšanas prieks ir vēl svētīgāks par tā saņemšanas brīdi, bet — labs labu vairo! Tieši labestības pietrūkst mūsu mazajā pasaulītē!
Kāpēc redzam labas mantas izmestas atkritumu kastēs, kāpēc tās nevar sakopt, izmazgāt, iesaiņot un uzdāvināt tiem, kuriem dzīvē tā īpaši neveicas vai kurus piemeklējušas dzīves likstas? Mums jāmācās no ārzemju latviešiem, cittautiešiem, kuri sūta palīdzības saiņus no citām pasaules malām uz Latviju.
Esmu augusi mežkopju ģimenē. Mani vecāki mācīja mūs apdāvināt radus, kaimiņus, vecus un arī trūcīgākus cilvēkus svētkos. Mēs ar brālīti bijām laimīgi, ka kopā ar māti gatavojām sainīšus svētkiem, kuros likām gardas ēdamas mantas: raibas olas, sviesta cibiņu, biezpienu Lieldienās, citā sainī rupjmaizes kukulīti, paniņu burku, žāvētu teļa gaļas desu, vēl citā sainī mātes šūtu priekšautu, plātsmaizi. Tad apģērbām ciemu drānas un devāmies dāvināt. Mūsu sirdīs un atmiņās tas palika kā liels piedzīvojums, jo allaž tikām nodrīzināti, cik pieklājīgiem jābūt un jāpastāsta vecākiem par ciemos piedzīvoto. Tika noteikts, ka ciemoties nedrīkst, tikai nodot sainīšus, novēlēt priecīgus svētkus.
Tagad vecumā saņemu arī no kaimiņiem tamlīdzīgus svētku sveicienus. Tie ir aktieri: Mirdza Martinsone, Mārtiņš Vērdiņš, Dainis Ozoliņš un citi audzināti cilvēki. Redzu, ka arī mans mazdēls tā dara, meitas un znota mācīts. Priecājos, ka tradīciju saikne nav pārtrūkusi.
Vasarā, apciemojot “Daugavas vanadziņu” nometni Cēsu rajonā, vēroju, ka tur Aleksandra Kalvāna vadībā bērni apgūst daudz labu iemaņu un māku tieši praktiskajā saskarsmē ar labestību, uzmanību pret mazākiem bērniem, cieņu pret viesiem, vecākiem cilvēkiem. Cik patīkami nometnē bija vērot tos pašus bērnus, kurus pazinu kā pa skolas koridoriem “dragājošus” ziemā. Laikam viss atkarīgs no tā, kas valda mazajā mikropasaulē skolā un nometnē, sētā un ģimenē.
Mūsu apkārtne būs mīļāka un siltāka arī aukstā ziemā un pavasarī, ja sēsim mazajās dvēselēs labu, ļausim pumpuriem uzziedēt īstajā laikā, mūžu nostrādājušiem radīsim svētkus un svētvakarus.
Krievu emigranta Tjomina dziesmā ir patiesi sirsnīgi vārdi:
Nelauz vienaldzīgs ziedu,
Kas reiz zaru lieks briedā,
Neej vienaldzīgs garām,
Ja tevi kāds mīl…
