Vien dažus kilometrus no Smiltenes atrodas “Ilgas” – mazdārziņi, kuros cilvēki audzē dārzeņus, augļkokus, nodarbojas ar biškopību, ierīko ģimenes atpūtas vietas un pat saimnieko visu gadu. Tur var ieraudzīt visdažādākās pērles.
Īpaši piesaistīja viena sānu celiņa galā redzētais – stalti stāv alnis, kas skatās tieši virsū. Nobremzēju un pabraucu gabaliņu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tiešām redzu stalto meža zvēru. Nebiju kļūdījusies, vienīgi alnis veidots no koka. Pavisam nejauši uzzināju, ka tas ir smiltenieša Gunta Priedītes veikums. Tā paša, kura dāvinājuma dēļ nesen Smiltenē, Cērtenes pilskalnā, notika pasākums “Mūsu Sentēvu daudzinājums”. Izrādās, viņa koka skulptūras priecē arī atpūtas un sporta kompleksa “Trīssaliņas” viesus, Strenču iedzīvotājus Gaujmalā, uzņēmējus, lauksaimniekus un, protams, paša ģimeni.Uzaicinot Gunti uz interviju, nemaz nenojautām, ka viņa ģimenes īpašums “Ilgas 72” uzvarējis konkursa “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2015” nominācijā “Vides elements vai “Odziņa””. Trāpīts desmitniekā!
Ieraudzītais neatstāja vienaldzīguSmiltenietis 37 gadus ir nostrādājis uzņēmumā “8CBR” ēku un tiltu būvē, bet kopš 2009. gada vasaras ir būvdarbu vadītājs SIA “Evento”. Visu šo gadu laikā viņa sirdsdarbs ir koka skulptūru, mēbeļu, instrumentu darināšana, pēdējos gados arī guļbūvju būvniecība. Kā pats koktēlnieks smej, hobijs, par kuru reizēm arī samaksā.Viss sākās pavisam nejauši, skolas gados. “Smiltenē devos uz universālveikalu iepirkties, un pārdošanā plauktos bija izlikti skaisti, no koka izgrebti putni. Tie mani “uzrunāja”. Vēl spilgtus iespaidus guvu ekskursijā, kur mūs aizveda no skolas. Starp Strenčiem un Valmieru ir tāda vieta Krāči, kur viens Valmieras amatnieks no visādām koku saknēm un celmiem veidoja skulptūras. Gribējās pamēģināt pašam. Ņēmu rokās kaltu un grebu savu pirmo skulptūru. Galvenais ir uzņēmība darīt. To arī esmu teicis citiem ‒ paņem rokās bluķi un instrumentus, iztēlojies, ko vēlies uztaisīt, un sāc atbrīvoties no liekā,” stāsta koktēlnieks.No pavisam mazām, toties akurātām un smalkām skulptūrām Guntis pievērsies lielformāta darbiem. Sākotnēji tie tapuši tepat Smiltenē, dzīvoklī, bet vēlāk, kad rūmes bija jau par mazu, savam sirdsdarbam Guntis atvēlēja dārza mājiņu “Ilgās”. Tur arī norunājām fotografēšanos.
Ar senatnes elpuNokļūstot ģimenes īpašumā “Ilgas 72”, jāsecina, ka no koka izgrebtais alnis ir tikai mazumiņš, kas aizrauj elpu. Guntis ar prieku izrāda visu – gan paša būvēto guļbūves pirti, kuras pirmais stāvs smaržo pēc bērzu slotiņām, bet otrajā atrodas paša taisītais koka krēsls un vairākas skulptūras; svaigi nopļautajā zālienā acu skatiens pievēršas vēl vairākām lielām skulptūrām, galdam, kas veidots uz zirga ratiem, un nojumei, kuras vienā pusē atrodas Gunta celtais kamīns, bet otrā galds, ko izdaiļo tamborēta sedziņa un māla svečturis. Apskatot dārza māju, vēl vairāk rodas sajūta, ka ceļo atpakaļ laikā, kur moderno mēbeļu, plastmasas trauku un lietu un sintētisko materiālu vietā ir pamatīgs koks – mēbelēs, apdarē, traukos. Ziedi māla vāzēs, augšstāvā kaltējas kumelītes un liepziedi… Smeķi tam visam piedod vērpjamais ratiņš, vilnas segas, lins un tamborējumi.Iespējams, ka Guntim ar ģimeni tas viss veidojies organiski, speciāli neko neplānojot. Toties no malas to redzot, laikā, kad visi tiecas pēc modernā, gribas teikt – šis ir kaut kas patiesi īsts, latvisks un 21. gadsimtā ekskluzīvs.
Čakls vīrs, tēvs un vectētiņšIntervijas laikā Guntis bieži piemin ģimeni – sievu, brīnišķīgo šuvēju Annu, savas trīs meitas un piecus mazbērniņus, kuru vēlmēm koktēlnieks nespēj pretoties. Tieši pateicoties meitas Lienes lūgumam, Guntis pievērsies mūzikas instrumentu gatavošanai. Arī šīs prasmes apguvis pašmācības ceļā, pētot pieejamo informāciju grāmatās un internetā un skatoties video klipus youtube.com. “Kad Liene sāka strādāt Launkalnē par tautas nama vadītāju un dibināja folkloras kopu, viņai bija nepieciešama kokle. Naudas nevienam nebija, tāpēc palūdza man, vai nevaru kopā ar vienas dalībnieces dēlu uztaisīt, jo puika jau reiz kokli bija izgatavojis darbmācības stundā. Iesākām taisīt, bet pēc tam zēnam vairs nebija laika izbraukāt, jo nācās palīdzēt vecākiem lauku darbos. Tā es to kokli uztaisīju, bet jau pēc mēneša Liene man teica ‒ tēti, vai tu, lūdzu, nevari man vēl divas kokles uztaisīt. Pēc pusgada atkal ‒ tēti, tagad man vajag maziņu, lai varu ielikt čemodānā un paņemt līdzi uz pasākumiem,” smaidot stāsta Guntis.Arī mazmeitiņa, atbraucot ciemos pie vectētiņa, vaicājusi, vai viņš nevar uztaisīt vijoli. Kā gan var atteikt ko tādu! Tā, sākot ar kokli, Guntis uztaisījis ne vienu vien mūzikas instrumentu, kas, starp citu, ne tikai labi izskatās, bet arī skaisti skan.Savukārt žurnāla “Ievas Māja” komanda 2009. gadā ciemojās Ikšķilē pie Gunta vecākās meitas Ilzes, kuras ģimenes mājoklis presē nodēvēts par “Māju kā pasakā”. Tajā dominē smiltenieša gatavotās mēbeles un elementi no īsta koka.Vaicājot, kāpēc tik ļoti aizrāvies ar koktēlniecību, ja reiz maizes darbs ir pavisam citā profesijā, Guntis atbild: “ Ko gan es iesāktu, ja mums nebūtu dārziņa, kur rosīties un veidot skulptūras? Pēc darba atbrauktu un sēdētu savās četrās sienās dzīvoklī? Koks dod milzīgu enerģiju un spēku. Reizēm esmu tik ļoti aizrāvies, ka tikai laika pietrūkst,” noteic koktēlnieks.Par konkursa “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2015” rezultātiem informēsim laikraksta “Ziemeļlatvija” 24. jūlija numurā.
