Pirms neilga laika Andris Zunte atgriezās no šās sezonas pēdējā maratonslēpojuma, kas notika Engadinā Šveicē.
Pirms neilga laika Andris Zunte atgriezās no šās sezonas pēdējā maratonslēpojuma, kas notika Engadinā Šveicē. Tas ir viens no sērijas “World Loppet” slēpojumiem. Tas bija arī šā gada pasaules kausa izcīņas pēdējais posms.
“Engadinā pabeidzu pirms trijiem gadiem iesāktā mērķa īstenošanu – noslēpot 10 no pasaulē populārākajiem sērijas “World Loppet” maratoniem. Esmu izpildījis nosacījumus, lai iegūtu šās sērijas meistara nosaukumu. Iespējams, daudziem slēpotājiem tas neko neizsaka, bet man kā amatierim tas ir sevis apliecinājums ne tikai finansiālās varēšanas dēļ, bet arī ieguldītā laika, uzņēmības un rakstura ziņā,” gandarīts A. Zunte.
Viņš atzīst, ka saskaršanās ar viena maratona problēmām nav nekas īpašs, bet izturēt 10 maratonu sēriju nav viegli. Andris ir apmierināts, ka izdevies pabeigt tik vērienīgu projektu. Aizvadītā sezona ir izdevusies jo īpaši veiksmīga. Pēdējā posmā Engadinā Andris ieņēma 2586. vietu 10300 slēpotāju konkurencē. 42 kilometrus garo distanci viņš paveica ar laiku 2:43:33,7. Uzvarēja Šveices izlases slēpotājs Kolonja Darijo, kurš nobrauca stundu ātrāk nekā Andris un apsteidza daudzus citus pasaulē pazīstamus maratonistus.
“Eiropā izcīnīt augstu vietu ir grūti. Rietumeiropas maratonisti neizceļas ar labu slēpošanas tehniku, taču fiziski viņi ir ļoti spēcīgi. Kāds žurnālists TV kanālā “Eirosport” sacīja, ka vāciešiem ir reti slikta tehnika, taču savus mērķus viņi sasniedz. Amatieru līmenī ir līdzīga situācija,” novērojis Andris. Engadinā bijuši labi laika apstākļi, vien ļoti traucējis stiprais pretvējš. Tas ir raksturīgs šim kalnu apvidum. Nepilnu divu kilometru augstumā slēpošana prasa īpašas iemaņas un atstāj iespaidu uz rezultātu. Pirmie 10 kilometri bija jāveic uz aizsaluša ezera. Virs ledus tikai plāna sniega kārtiņa. Patiesībā tā bija slēpošana pa sliktas kvalitātes ledu. Tik daudz asiņainu seju un salauztu nūju Andris nekad agrāk nebija redzējis. Šim maratonam nav pusdistances vai citas īsākas – vai nu visu, vai neko.
Jautāts, vai nākamajā sezonā piedalīšanās maratonos turpināsies, Andris atbild ar kāda domubiedra vārdiem: slēpošana ir slimība, kuru var ārstēt, taču atkarība paliek. Viens no A. Zuntes nākotnes mērķiem ir noslēpot 90 kilometru garo “Vassa Loppet” maratonu Zviedrijā. “Tam nepieciešams psiholoģiski nobriest. Domāju, ka tas nebūt nav pats grūtākais slēpojums, bet kā viens mans draugs sacīja: tā ir gandrīz pilna darbadiena. Pienāks laiks, kad es to paveikšu,” nešaubās Andris. Ja laiks un līdzekļi ļaus, viņš ļoti vēlas noslēpot maratonu Austrālijas Alpos. Tā esot īpaši eksotiska vieta.
Laika gaitā Andris ir apguvis daudz zināšanu ne tikai par maratona lietām, bet arī, kā ar minimāliem līdzekļiem sasniegt maksimālu rezultātu. Uz daudziem maratoniem viņš devās vienatnē. Bez palīgiem un atbalsta ir grūti. Engadinā, kur starts notika stiprā vējā un -11 grādos, nebija pat telts, kur pārģērbties, nebija cilvēka, kurš pirms starta iedotu un paņemtu biezu jaku ķermeņa siltuma saglabāšanai. Grupā viss ir vienkāršāk, ērtāk, lētāk un psiholoģiski tīkamāk. Diemžēl Latvijā slēpošanas maratonistu ir gaužām maz. Nupat Andris saņēma piedāvājumu startēt kopā ar igauņiem, kuri ir nodibinājuši nacionālo “Eesti World Loppet” klubu. Viņš domā, ka tā ir apsverama ideja kaut vai līdzekļu ekonomijas dēļ.
