Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās, šāds nelāgs teiciens tiek piemērots, lai raksturotu situāciju, kad skaidrs – reālu palīdzību nav ko gaidīt, viss atkarīgs tikai no paša. Diemžēl šis teiciens vairāk piemērojams arī par drošību valstī. Skaidrs, ka šādas situācijas, kad saņemsim šūnu apraidi par militārajiem droniem mūsu debesīs, būs. Blakus mums ir reāls karš, un droni ir kaujas ieroči, ko šajā karā izmanto. Mēs ģeogrāfiski esam starp divām karojošām valstīm. Gaisa telpu nav iespēju norobežot ar kaut kādu kupolu, lai nekas svešs tur neielidotu. Diemžēl.
Tagad, kad dronu ielidošana, īpaši Latgales pusē, ir teju ikdiena, vairāk parādās viedokļi un daudzi kāpēc. Kāpēc dronus uzreiz nenotriec, kāpēc tos neredz utt.? Speciālisti skaidro, ka ir jāsaprot, ka ne visus dronus vajag notriekt, ka reizēm tas ir kā šaut ar lielgabalu pa zvirbuli un vairāk var kaitēt dronu notriecot nekā sekojot tam līdzi. Mjā, ja vispār ir šādas spējas – sekot. Dronu speciālisti skaidro – jāsaprot, ka dronu ražotāji cenšas atrast jaunus veidus, kā dronu padarīt neredzamu, bet aizsardzības sistēmas ir soli pēc šīm novitātēm. Kaut arī cilvēki nav militārie speciālisti, par šo tēmu runā, spriež. Protams, tas ir labs temats manipulācijai, dezinformācijai.
Es tieši šajā nedēļā, kad Smiltenes novadā cilvēki saņēma šūnu apraidi par apdraudējumu, biju atvaļinājumā un ārpus Latvijas, tāpēc notikumiem sekoju līdzi it kā no malas. Kad lasīju Sandras Pētersones rakstu, teikšu atklāti, sirds sažņaudzās par tiem mazajiem ķipariem, kurus audzinātājas modināja no pusdienas miega un veda uz pagrabu. Sirds sažņaudzas par katru, kurš tajā brīdī bija viens un satraucies, ko tagad lai dara? Jā, teorētiski ir kaut kādi vispārīgi norādījumi – palieciet telpā, meklējiet divas sienas un tamlīdzīgi, bet vai tas rada drošību un pārliecību, ka valsts par mums parūpēsies? Nē, taču. Skaidrs, ka katram pašam ir jādomā par sevi.
Kad biju Strasbūrā, Mārtiņš Staķis, kurš darbojas ar aizsardzības jautājumiem kā eiroparlamentārietis, pauda domu, ka ieguldīt līdzekļus kaut kādu patvertņu būvēšanā nav lietderīgi. Ka daudz reālāk ir palīdzēt cilvēkiem radīt drošu patvērumu savās mājās. Man tas izklausās nereāli –izbūvēt savā mājā kādu telpu ar dubultsienām bez logiem. Tikpat draudīga man šķiet doma, ka apdraudējuma gadījumā jālien pagrabā. Kā lai zinu, vai tas maz ir drošs? Es pieļauju, ka vairums cilvēku pašlaik piekopj strausa politiku – iebāž galvu smiltīs un cenšas par to nedomāt.
Tas, kas mani šajā situācijā dara bažīgu, ka es kā pilsonis jūtu no valsts puses tikai šo brīdinošo funkciju. Un man tiešām šķiet, ka ir jādomā, kā brīdināt nenodarot kaitējumu. Ziņa par apdraudējumu gaisa telpā nav paziņojums, ka būs stiprs vējš. Tas līdzi nes lielu emocionālo slogu – bailes, apjukumu, trauksmi. Jau šis viens gadījums Smiltenes novadā parādīja, cik liels pārdzīvojums, uztraukums ir šāds gājiens uz pagrabu vai citām telpām bērniem, pedagogiem, vecākiem. Vai esam aizmirsuši kovida laika skarbās mācības, kad pārspīlēti un neadekvāti ierobežojumi, it kā aizsargājot cilvēkus, nodarīja daudziem lielu kaitējumu emocionālajai veselībai.
Cilvēkiem nepietiek ar ziņu telefonā par apdraudējumu. Cilvēkiem vajag drošības sajūtu, ka par viņiem parūpēsies un aizsargās.
