Sirmās māmuliņas
Mums vienmēr ir dzīvē jāsteidzas,
Aizmirstam savas sirmās māmuliņas.
To sirds nekad nevar atgriezt,
Ko māte mums dzīves ceļā devusi,
Lai tikai mums, bērniem, labi klātos.
Šodien, māt, paldies saku tev,
Kaut ir par vēlu, ka iemācīji
Man lidot ar eņģeļiem baltiem
Un vienmēr baltai un patiesai būt.
Tagad, kad tevis nav, māt,
Man gribas ar tevi parunāt…
Ielikt galvu klēpī kā bērnībā
Un visas bēdas izstāstīt.
Es zinu, māt, ka tu no mākoņa maliņas
Raugies un manus soļus vēro,
Lai dzīve man veiksmīga būtu,
Sargā mani no debesīm.
Tā gribas tavu roku aizsniegt
Un mīļumā noskūpstīt,
Un par visu, ko dzīvē devi,
Sirsnīgu paldies teikt!
