Maijs atnāk ne tikai ar pavasara elpu – dārzos uzplaukušiem ziediem, bet arī ar smaidiem un siltiem apskāvieniem. Šonedēļ īpašu vietu ieņem Mātes diena – diena, kurā pateicamies un godinām mammas, omammas, krustmāmiņas, audžumammas ‒ visas, visas māmiņas. Tie ir svētki siltumam, pateicībai un mīlestībai, kad vismaz uz mirkli varam pateikt paldies par visu, kas nereti tiek dots klusējot un bez nosacījumiem. Un reizē tas viss ir par ģimeni, tāpēc jāpriecājas, ka Mātes diena iekrīt pa vidu starp Daudzbērnu ģimeņu dienu, kas ir 1. maijā, un Starptautisko ģimeņu dienu, kas tiek atzīmēta 15. maijā.

Par stipras ģimenes vērtībām, audzinot trīs meitas, sarunājāmies ar Ceru ģimeni no Palsmanes, kura šogad no Smiltenes novada izvirzīta kā Goda ģimene. Viņiem 1. maijā bija iespēja Rīgas zooloģiskajā dārzā kopā ar citām Latvijas daudzbērnu ģimenēm svinēt Daudzbērnu ģimeņu dienu.

Toms un Zita Ceri ar meitām Elīzu (18), Anniju (15) un Adeli (10) ir sportiska un sabiedriski aktīva Palsmanes pagasta ģimene. Abi strādā Palsas pamatskolā, ar sirdsdegsmi atbalsta bērnus ar īpašām vajadzībām. Zita ir dizaina un tehnoloģiju skolotāja, kā arī māca profesionālos mācību priekšmetus pavārmākslā, bet Toms – sporta un veselības mācības skolotājs. Toma iniciatīva radījusi divus disku golfa parkus – “Abuls” un “Palsa”, un visa ģimene iesaistās sacensību rīkošanā. Publiskos pasākumos Zita vienmēr atbalsta vīru, nereti viņas pārziņā ir rūpes par dalībniekiem, piemēram, saimniekojot pie zupas katla.

Elīza pārstāvējusi Latviju Eiropas jauniešu disku golfa čempionātā, bet ziemās ģimene uztur aktīvu sporta dzīvi, organizējot novusa turnīrus. Ceru ģimene ir vienota komanda, kas ar enerģiju, sirsnību un darbu stiprina savu novadu un kopj latviskās tradīcijas.

Sarunā ar “Ziemeļlatviju” Zita atklāj, ka Māmiņdiena viņai allaž ir svētki. Piektdien, 8. maijā, viņa ar vīru dosies uz Ģimenes dienas koncertu Palsmanes pamatskolā, bet svētdien visi kopā centīsies izbrīvēt laiku svētku pusdienām. Ģimene viņu raksturo kā gādīgu, saprotošu, pozitīvu un mierīgu mammu, kura audzina meitas ar lielu uzticēšanos un cieņu pret viņu individualitāti. Ikdienā viņa spēj veiksmīgi sabalansēt katras meitas atšķirīgo ritmu un intereses, vienlaikus uzturot ģimenē harmonisku un atbalstošu vidi. Kā mamma viņa priecājas par meitu patstāvību un apzināti veicina viņu spēju pieņemt lēmumus.

– Kā jūs dažos vārdos raksturotu savu ģimeni?

– Ģimene mums ir pati svarīgākā. Mēs visi turamies kopā, un tieši tuvība, cieņa un saticība ir mūsu ģimenes pamats. Ikdienā tas nozīmē, ka cenšamies viens otru atbalstīt, uzklausīt un būt klātesoši, pat ja katram ir savi pienākumi un aizņemtība. Es uzskatu, ka mums kā vecākiem ir svarīgi ne tikai pateikt labus vārdus, bet arī parādīt rūpes darbos – palīdzēt, uzklausīt, būt klātesošiem. Mūsu lielākā vērtība ir bērni un savstarpēja cieņa, atbalsts ģimenē.

– Vai jūsu ģimenē ir kādas īpašas tradīcijas?

– Radinieku mums tiešām ir daudz gan man, gan vīram, tāpēc visus sapulcināt kopā nav vienkārši. Parasti tas izdodas apmēram divas reizes gadā. Reizi gadā satiekamies visi ar Ceru ģimenes atzaru. Savukārt ar manas puses radiniekiem pilnīgi visi satiekamies Ziemassvētkos. Satiekamies mūsu mājā, – tā jau kļuvusi par stabilu tradīciju. Tāpat mums ir ierasts, ka reizi gadā dodamies kopīgā ģimenes izbraucienā, kas parasti ilgst pāris dienas. Tie var būt gan braucieni pa Latviju, gan uz kādu tuvāku kaimiņvalsti. Arī šogad vasarā tāds brauciens ir paredzēts. Šādi brīži ir ļoti gaidīti un patiesi vērtīgi.

– Kā norit jūsu ikdiena un darbs?

– Ikdiena ir diezgan dinamiska un prasa labu plānošanu. Es strādāju skolā un arī pasniedzu stundas, un turpat strādā arī mans vīrs, līdz ar to esam kolēģi, un tas savā ziņā palīdz labāk saprast vienam otru. Mums ir tāds joks, ka citreiz ir sajūta, ka darbā satiekamies biežāk nekā mājās. Jo nereti vīrs ir prom komandējumos.

Darba dienas ir piepildītas. Strādāju ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un redzēt viņu attīstību un izaugsmi ir ļoti vērtīgi. Tas sniedz patiesu gandarījumu. Man tas ir sirdsdarbs. Skolā strādāju vairāk nekā divdesmit gadus. Mācīt ēst gatavošanas prasmes ļoti pielāgotā un soli pa solim veidā, ņemot vērā katra skolēna spējas, uzmanības noturību un drošību. Bieži jāvienkāršo receptes, jāatkārto instrukcijas un jānodrošina pastāvīgs praktisks atbalsts, lai bērns varētu piedalīties procesā. Vienlaikus tas ir darbs, kurā ļoti svarīga ir pacietība, drošības ievērošana virtuvē un spēja priecāties par nelieliem, bet nozīmīgiem sasniegumiem. Pat ja šie bērni nestrādās šajā profesijā, viņi būs iemācījušies vērtīgas prasmes – spēs pagatavot ēst savai ģimenei, sakopt telpas, uzklāt galdu. Tas viss ir jāmāk ikvienam.

Pats sarežģītākais šobrīd ir saskaņot meitu ārpusskolas aktivitātes, kas katrai ir atšķirīgas. Tas nemaz nav viegli, jo bērniem grafiki ir ļoti dažādi. Dažkārt jāpielāgojas katras dienas situācijai. Piemēram, vidējo meitu bieži vedam līdz autobusa pieturai, jo no mūsu ciema autobusi nekursē. Viss tiek rūpīgi plānots, lai katrs varētu paspēt tur, kur nepieciešams. Mūsu uzdevums ir visu saskaņot un nodrošināt iespējas bērniem attīstīt savus talantus.

Šajā ziņā ļoti novērtējam daudzbērnu ģimenēm pieejamās priekšrocības, piemēram, brīvpusdienas un atlaides sabiedriskajā transportā, kur atkarībā no galamērķa brauciens izmaksā tīri simboliski. Tas ir ļoti būtisks atspaids.

– Pastāstiet par savām meitām un viņu ikdienu!

– Visas meitas ir dzimušas zīmīgos datumos. Vecākā meita Elīza piedzima mūsu kāzu otrajā gadadienā. Pērn atzīmējām 20 gadu kāzu gadadienu un meitas 18 gadu jubileju. Divi skaisti svētki vienā dienā. Savā laikā kopā ar vīru mācījāmies maģistrantūrā un tieši izlaiduma dienā piedzima Annija. Savukārt Adele piedzima 29. februārī, kas pats par sevi jau ir neparasts datums. Vārdu došanā gan abi šķirstījām kalendāru un atzīmējām uz lapiņas vārdus, kas katram patīk vislabāk. Tad skatījāmies, kas abiem sakrīt un kuri vārdi ir līdzīgi.

Šobrīd Elīza mācās dizaina skolā Valmierā un dzīvo prom no mājām. Atbrauc nedēļas nogalēs. Vidējā meita ir 15 gadus veca, mācās pamatskolā un ļoti aktīvi nodarbojas ar vieglatlētiku – viņai gandrīz katru dienu ir treniņi Smiltenē. Jaunākā meita ir trešajā klasē, viņa apmeklē mākslas skolu un arī iesaistās dažādos pulciņos. Katrai ir savas intereses un savs ritms, bet visas ir ļoti aktīvas. Abas jaunākās meitas mācās tepat Palsmanes pamatskolā.

Visas meitas mums ir ļoti patstāvīgas. Visas ir teicamnieces, cītīgi mācās un viņām daudz kas padodas. Tādā ziņā es kā mamma esmu ļoti apmierināta. Ja man jautā, viegli vai grūti audzināt trīs bērnus, tad nekā grūta tur pilnīgi nav. Mums tas viss ir harmoniski un, ja tā var teikt, likumsakarīgi. Pati bērnībā esmu augusi ar māsu un brāli, arī Toms ir no lielas ģimenes.

Kad meitām ir nepieciešams kāds padoms vai izrunāt kādu problēmu, tad meitas pie manis vēršas tikpat daudz, cik pie tēta. Tētis viņām ir liela autoritāte jau no mazām dienām. Arī savā starpā viņas satiek labi. Neplēšas, kas ļoti priecē. Kā jau katrā ģimenē ir gadījies, kad kāda “uzvelk lūpu”, bet tas viss ir pārejoši. Varbūt veiksmīga tā gadu starpība, kad katrai jau savas intereses, draugu loks ir parādījies.

– Vai bērni iesaistās ikdienas darbos?

– Jā, meitas noteikti iesaistās visos ģimenes darbos, cik nu var. Protams, viņas ir arī aizņemtas ar savām nodarbēm, bet, kad visas ir mājās, tad palīdz gan mājas darbos, gan dārzā. Viņas ir radušas piedalīties – gan stādīt, gan ravēt, gan arī palīdzē citos ikdienas pienākumos.

Pārnāku mājās no skolas un tad man sākas “otrā maiņa”, kad jādomā, ko ģimenei dot ēst. Es bieži jautāju bērniem, ko viņas vēlētos, un cenšos pagatavot vakariņas, lai visi varētu kopā apsēsties pie galda. Vienmēr gribas pārsteigt ar kaut ko garšīgu un interesantu. Tā nupat saņēmu ziņu, ka šodien izvēle par labu ir šampinjonu krēmzupai. Arī meitām patīk rosīties virtuvē. Īpaši brīvdienās mēs bieži gatavojam kopā. Arī svētkos kūkas cepam paši, un meitas labprāt iesaistās. Vidējā meita vairāk par mums visiem seko līdzi savai ēdienkartei, tāpēc bieži vien maltītes gatavo pati. Veikalā izvēlas produktus, saliek man groziņā, un pati tad mājās gatavo ēdienus pēc saviem ieskatiem.

– Kas mammai pašai sagādā lielāko prieku, kāds hobijs vai aizraušanās?

– Mans hobijs ir dārzs un puķes. Mana aizraušanās un sirdslieta – mans pagalms un dārzs. Tas ir veids, kā atslēgties no darba un ikdienas steigas. Reizē relaksācija un meditācija. Grūti iedomāties, bez dārza es laikam nekādi nevarētu. Pagalmā savam priekam un dvēselei – puķu dobes un sava vieta mazdārziņam. Protams, ir arī siltumnīca, kur šajās dienās esmu sākusi rosīties. Parasti tomātu, gurķu stādus izaudzēju pati. Tie nav jāpērk. Patīk, ka apkārtne, kurā dzīvojam, ir skaista un sakopta. Pirms desmit gadiem saņēmām pagodinājumu no pašvaldības – konkursā sakoptākais īpašums. Tā ir augsta latiņa, tāpēc katru gadu cenšamies uzturēt īpašumu, kas atbilst šim statusam un pat vēl vairāk. Viss notiek. Katru gadu cenšos kaut ko papildināt, dažādot. Nupat iegādājāmies hortenziju stādus. Maija brīvdienās sastādījām. Skatos, ka daudzi brīvajās dienās pa dārzu vien rosījās. Mēs tāpat.

Meitenes jau ir paaugušās, un tagad ir tas laiks, kad cenšamies atrast laiku arī sev divatā. Tāpēc ir pasākumu loks, kur dodamies divatā ar vīru vai kopā ar draugu kompāniju. Apmeklējam koncertus gan tuvākā apkārtnē, gan arī citās pilsētās. Piemēram, augustā dosimies uz Rīgu, lai Daugavas stadionā klausītos Dona koncertu.

– Kā noritēja Daudzbērnu ģimenes diena Rīgā?

– Protams, bijām ļoti saviļņoti, ka mūsu ģimene ir pamanīta, novērtēta Smiltenes novadā. Ar prieku piedalījāmies Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības lieliski organizētajā “Daudzbērnu ģimeņu dienā” Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā.

Svētku programma bija bagāta un daudzveidīga – baudījām teātra izrādi, klausījāmies koncertus un paši iesaistījāmies kopīgā muzicēšanā. Dzirdējām iedvesmojošas runas un sveicienus daudzbērnu ģimenēm Latvijā.

Visā zoodārza teritorijā darbojās dažādi izzinoši un radoši aktivitāšu punkti, kuros varēja iesaistīties, uzzināt ko jaunu un aktīvi pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Īpaša uzmanība šogad pievērsta vides saudzēšanas jautājumiem. Protams, izstaigājām arī zoodārzu, iepazinām tā iemītniekus.

Diena bija saulaina, sirsnīga un notikumiem bagāta. Bērniem īpašu prieku sagādāja radošās darbnīcas.

Es novēlētu visām ģimenēm cienīt vienam otru, atbalstīt un turēties kopā. Svarīgi ir ļaut bērniem kļūt patstāvīgiem un izmantot iespējas, ko sniedz valsts un sabiedrība.

– Vai Māmiņdiena jums ir svētki?

– Ir svētku diena. Dosimies uz svētku pasākumu skolā, kas būs piektdien. Starp citu, uz šādiem pasākumiem parasti ejam abi ar vīru. Viņš ir viens no tiem tētiem, kas interesējas par to, kas notiek skolā, un atbalsta savas meitas ar klātbūtni. Vai tas būtu Māmiņdienas pasākums vai kāds cits. Tas bērniem dod sajūtu, ka abi vecāki ir līdzvērtīgi iesaistīti un ka ģimene tiešām ir komanda. Un bērniem tas noteikti paliek atmiņā. Arī īstajā dienā saņemu sveicienus no savas ģimenes. Cenšamies aizbraukt visi kopā kaut kur pusdienās.

VIEDOKLIS

Toms Cers:

– Saņemtais Goda ģimenes novērtējums mums ir liels pagodinājums. Tas vienlaikus arī liek paskatīties uz sevi no malas un saprast, ka tas, ko mēs ikdienā darām – darbs, ģimene, iesaiste novadā, ir nozīmīgs arī plašāk. Mūsu ģimenes stiprā puse, manuprāt, ir savstarpējs atbalsts. Katrs var attīstīt savas intereses, bet mēs vienmēr atrodam veidu, kā būt kopā un atbalstīt vienam otru. Rūpes par ģimeni pilnībā uzņemamies abi, tāpēc grūti tā nodalīt, kāda ir mammas un kāda tēta loma meitu audzināšanā. Manuprāt, mums viss ir līdzsvarā. Ar savu ģimeni lepojos, tāpat kā lepojos, ka pats esmu audzis daudzbērnu ģimenē, kur vecākiem bija jāaudzina seši dēli un sešas meitas. Jā, man ir daudz brāļu un māsu. Joprojām savā starpā uzturam kontaktus, interesējamies, kā otram klājas. Tāpēc šajā ziņā man ir ļoti paveicies. Ikdiena ir diezgan intensīva. Daudz plānojam, lai varētu kaut kur aizbraukt visi kopā – gan Latvijā, gan ārpus tās. Tie ir brīži, kas mums ir ļoti svarīgi.

Ģimenes pasākumos bieži piedalāmies visi kopā, un, ja nevaram, tad vismaz kāds pārstāv. Mums ir svarīgi būt klāt gan bērnu skolā, gan sportā, gan visos nozīmīgos notikumos. Ģimenē esam cieši saistīti ar sportu un aktīvu dzīvesveidu. Brīvajā laikā popularizējam golfu un disku golfu, kas Palsmanē ir kļuvis īpaši populārs. Tas mums ir veids, kā būt kopā un vienlaikus satikt arī citus vietējos cilvēkus. Man kā pagasta sporta dzīves organizatoram ir svarīgi, lai katrs iesaistās pēc savām spējām un iespējām, un tas mūs saliedē arī kā ģimeni.

Meitas ir izvēlējušās hobijus, kas viņas aizrauj, nekad neesam virzījuši vienā konkrētā virzienā – svarīgākais ir, lai viņas pašas atrod to, kas viņām patīk, un mēs vienkārši atbalstām. Ikdienā strādāju speciālajā skolā. Esmu sporta skolotājs. Arī es, tāpat kā sieva, strādāju ar bērniem ar īpašām vajadzībām, un šis darbs prasa ļoti individuālu pieeju. Katram bērnam jāatrod savs veids, kā viņu motivēt un palīdzēt attīstīties. Tas nav vienkāršs darbs, bet ļoti nozīmīgs un piepildīts. Mums skolā ir laba komanda, kas palīdz īstenot dažādas sporta aktivitātes un idejas.

Ar ko manai ģimenei ir jāsamierinās, – bieži esmu prom no mājām dažādās sacensībās ne tikai tepat Latvijā, bet arī dodamies uz ārzemēm. Ģimenei ar to rēķinās, taču tā ir daļa no manas dzīves un darba. Tāpēc jo īpaši esmu ļoti pateicīgs savai sieviņai par saprati un rūpēm par visu ģimeni, kad esmu prom no mājām. Patiesībā tas, ko vēlos parādīt arī savām meitām, ir darbs, lai dzīvē sasniegtu savus mērķus, visu laiku ir jāstrādā, respektīvi, jāmācās un jāatrod savs ceļš dzīvē. Un, iespējams, pats svarīgākais – būt kopā, atbalstīt vienam otru un saglabāt sajūtu, ka mēs ejam cauri dzīvei kā viena komanda.