Viss nostājas savās vietās

Vēl pirms dažām dienām apbrīnoju pūpolkoku, kurš novembra trešajā nedēļā bija iedomājies, ka ir tik silti, ka jāsāk plaukt. Tas patiešām bija sasparojies – lielai daļai dzinumu baltā galviņa jau bija manāma, bet citi vēl noslēpušies savos aizmetnīšos, ja tā var teikt. Protams, nenocietos un ienesu istabā šādu zaru buntīti, un visi kā viens izplauka un tagad lepni gozējas vāzē.

Vēl pirms dažām dienām skatījos dārzā uz dažām matiolām. Tās gan novembrī nesmaržoja, bet violetie ziedi ilgi un graciozi turējās pretī laika ritējumam, kā nesaprazdami, ka ir aizgulējušies, ka tiem ziedēt un smaržot daba ir atvēlējusi vasarā.

Vien tad, kad uzsnieg pirmais sniegs, viss nostājas savās vietās. Šonedēļ varējām novērot pirmo nopietnāko sniedziņu kā mūspusē, tā citviet Latvijā. Lai gan par sniegu vienmēr atradīsies neapmierinātie, piemēram, autovadītāji, kuri vēl nav paguvuši nomainīt ziemas riepas, mani sniega baltums, jo īpaši drūmajā novembrī, uzmundrina, uzlabo garastāvokli un liek pasmaidīt. Un prātā nāk teiciens – kad uzsnieg, gandrīz iespējams noticēt, ka pasaule ir balta. Vai ne tā? 

Tā pavisam nemanot esam iesoļojuši gada klusākajā un pārdomām bagātākajā laikā. Manuprāt, tas iesākas līdz ar Pirmās adventes svētdienu (jau 28. novembrī), kad katrās mājās tiks iedegta pirmā svecīte ar labām domām un cerībām par gaišāku nākotni. Sirdīs neviļus pamostas labestība, sapratne un piedošana. Ne velti tieši Ziemassvētku gaidīšanas laikā tiek rīkotas dažādas labdarības akcijas, tiek atvērtas ziedojumu kastītes lielveikalos un tamlīdzīgi. Jo šis ir laiks, kad katrs cer uz savu Ziemassvētku brīnumu, bet tajā pašā laikā ir gatavs kaut ar mazumiņu atbalstīt līdzcilvēkus, palīdzēt viņiem. Gribas cerēt, ka arī šogad tas viss neizpaliks un pandēmijai, ārkārtējās situācijas burbulim nebūs lemts apstādināt cilvēku labestību.

Vēl tik daudz jāpaveic šajā gadā, bet tajā pašā laikā adventes sākšanās ir nogrieznis, atskaites laiks jau paveiktajiem darbiem. Vienpadsmit mēneši būs aiz muguras, nedaudz vairāk kā nieka četras nedēļas līdz Ziemassvētkiem. Nemaz neattapties, kā gada skaistākie svētki būs klāt. Nu jau katru dienu ģimenē kopā ar bērnu skaitām dienas līdz svētkiem, līdz garajām brīvdienām, līdz varēs atvērt pirmo lodziņu adventes kalendārā.

Lai vai kā, bet skatos uz tiem baltajiem pūpoliem vāzē un domāju, būs vien šogad jāuzmeistaro kaut kas kreatīvāks. Proti, adventes vainagā līdzās skujām ierādot arī tiem kādu vietu. Jo lai cik skaisti un apbrīnas vērti arī būtu adventes vainagi pie sieviņām tirgus vietās vai “Facebook” lappusēs, savu adventes vainagu vienmēr veidoju pati, jo tā ir mana svētku tradīcija. Arī tad, ja kādam vēl ne reizi nav nācies taisīt šādu vainagu, tas nemaz nav sarežģīti, jo internetā var smelties dažādas idejas kā vienkāršākiem, tā sarežģītākiem darbiem.