Viss mūsu rokās

Strādājot medijos, jāraksta un jāziņo par visplašākā spektra notikumiem un jaunumiem. Mēs jau labprāt rakstītu tikai par puķītēm, bērniņiem un mājdzīvnieciņiem, bet tāds mums darbs –  ziņot arī par neizdarībām, pārkāpumiem un nelietībām, lai tās izceltu un novērstu.

Ikkatru darba dienu no Valsts policijas preses dienesta saņemam informāciju par pārkāpumiem Vidzemē – auto sadursmēm, subjektiem, kas pie auto vai cita pārvietošanās līdzekļa stūres sēdušies krietnā alkohola reibumā. Gadās, ka šādas mūsu publikācijas lasītājos izraisa nesapratni.

“Kāpēc tādas ziņas vispār jāpublicē?”, “Nu gan, svarīga informācija!”, “Laikam vairs nav, par ko rakstīt!” – šādā un līdzīgā formā sašutumu mēdz paust ļaudis sociālajos tīklos.

Kāpēc senos laikos ļaudis lika pie kauna stabiem? Gan tāpēc, lai kauninātu pašu grēkāzi cerībā, ka otrreiz pēc šādas kaunināšanas viņš vairs negribēs “grēkot”, gan citiem par brīdinājumu – ja uzvedīsies tāpat, arī tevi pieliksim. Cilvēks ir uz pamatinstinktiem balstīta būtne – bailes un kauns ir tie instinkti, kas saprotami daudziem zemapziņas līmenī. Tieši tāpēc CSDD savās akcijās izmanto nevis saukļus, piemēram, – “nebrauc dzērumā, esi gudrs”, bet gan tādus, kas saprotami instinktu līmenī, piemēram, – “brauksi dzēris – nositīsies!”.

Viens no iemesliem, kāpēc publicējam šādas ziņas, ir cerība, ka, izlasot tās, lasītājs negribēs kļūt par šādu ziņu varoni, nonākt pie “kauna staba”.

Tiesa, cerība ir naiva, jo, neskatoties uz to, ka šādas ziņas publicē visā Latvijā, tiek atņemti auto un ierosinātas krimināllietas, katru dienu turpinām saņemt informāciju, ka kārtējais “salmugalva” ir devies ceļā dzērumā.

Tas, diemžēl, saistīts arī ar tiem 50 “jaukajiem” gadiem, ko esam pavadījuši tādas nācijas okupācijā, kurai dzeršana ir tikpat nozīmīga dzīves sastāvdaļa kā elpošana. Tāpēc arī mums ir kļuvis normāli dzērumā sēsties pie stūres, kāpt uz riteņa un doties ikdienas gaitās.

Tik ilgi, kamēr būs kāds, kas šādi rīkosies, mēs par to ziņosim, tāpēc vistiešākajā veidā – šādu ziņu parādīšanās vai neparādīšanās ir atkarīga arī no mums pašiem, mūsu lasītāja, sabiedrības. Tiklīdz neviens vairs tā nerīkosies – goda vārds – mēs par to vairs neziņosim!

Tāpat kā nerakstīsim vairs “sliktās” ziņas par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, zagšanu, nomelnošanu, nolaidību, slinkumu un citām nebūšanām mūsu novados. Viss mūsu pašu rokās!