Viss ir līdzsvarā – gan pozitīvais, gan negatīvais

Nesen man pārmeta, ka rakstu tikai negatīvas ziņas par Valku. Pat nedaudz apstulbu un mēģināju skaidrot, ka mans kā žurnālistes pienākums ir uzklausīt cilvēku stāstīto un par to arī rakstīt. Neba nu mēs, reģionālais laikraksts, tikai atreferēsim novada pašvaldības saražotās ziņas un izliksimies, ka Valkā un novadā dzīve rit kā leiputrijā. Tā nemēdz būt, un tas ir normāli, ka “Ziemeļlatvijā” viss ir līdzsvarā – gan labas un pozitīvas ziņas, gan arī problēmraksti un kašķu gabali.

Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, man galīgi nepatīk strīdēties un visās lietās saredzēt tikai negatīvo. Taču, ja kāds ar savu problēmu vai sāpi vēršas redakcijā pēc palīdzības un atbalsta vai arī norāda uz neizdarībām, mūsu pienākums ir reaģēt un par to rakstīt. Reiz aizdomājos, – ja nereaģētu un mēģinātu pievilt lasītāju dāvāto uzticību, naktīs nevarētu mierīgi gulēt un būtu jāiet prom no šī darba un jāmeklē cits – mazāk pilsoniski atbildīgs un, jā, arī mazāk stresains. To gan apzinos, ka man neviens netur pistoli pie deniņiem un neliek strādāt redakcijā. Šis darbs man patīk un joprojām šķiet interesants un aizraujošs, tātad viss ir kārtībā.

Kāpēc es visu šo rakstu? Tāpēc, ka cilvēkiem ir jāsaprot, ka laikraksta “Ziemeļlatvija” redakcija ir neatkarīga. Tas nozīmē, ka mēs rakstām ne tikai par to, ko paši redzam un dzirdam, bet arī par to, ko ziņo cilvēki un kas satrauc vietējo sabiedrību, un neviens nevar mums pateikt – to nerakstiet. Ticiet man, mēs saņemam arī pietiekami daudz informācijas par izdarītiem labiem darbiem, par cilvēkiem, kuri savu dzīvi cenšas padarīt interesantāku, darbīgāku un jēgpilnāku. Tikšanās ar šādiem cilvēkiem ir kā malks svaiga gaisa, kā trauks, no kura padzerties spēcinošu, veselīgu zāļu tēju. Paldies cilvēkiem, kuri novērtē mūsu darbu, kuri zvana un rosina uzrakstīt par kādu tēmu vai cilvēku. Neba nu mēs esam tie viszinošie un visu redzošie, tāpēc šāds atbalsts ir zelta vērts. Un, jā, sliktas lietas, ja par tām neuzraksta, neizgaist.