Visatklātākās sarunas ar sevi

Skolas gados un arī pieauguša cilvēka dzīvē, tiesa, fragmentāri, ar laika intervāliem, rakstu dienasgrāmatu. Salīdzinot ar mūsdienām, kad var iegādāties skaisti noformētas klades vai speciāli šim nolūkam domātas piezīmju grāmatiņas, manā bērnībā un agrā jaunībā nekā tāda nebija. Manas pirmās dienasgrāmatas ir pelēkas, diezgan neglītas un nobružātas līniju klades, kuru lapaspusēs šur tur ielīmētas novelkamās bildītes – mūsu bērnības vislielākais sapnis – naivi puķīšu un dzīvnieciņu attēli.

Droši vien, ka pastāv uzskats, – savu pārdomu uzlikšana uz papīra ir tāda visnotaļ vecmodīga padarīšana, bet man joprojām tā patīk un neapnīk. Visticamāk, kādreiz savas dienasgrāmatas sadedzināšu, jo svešām acīm tur nav ko lūrēt. Vienīgi tās lapas, kuras rakstītas, gaidot abas meitas un pēc mūsu pirmās satikšanās un iepazīšanās, gan izplēsīšu un atdošu viņām.

Kādreiz, pārlasot pirms daudziem gadiem ierakstīto dienasgrāmatā, saprotu, kāpēc esmu pieņēmusi vienu vai otru lēmumu, smagu izšķiršanos vai kādu negaidītu pavērsienu savā dzīvē. Rakstot godīgi un atklāti par sevi un savu dzīvi, izrādās, ka tās ir vispatiesākās sarunas ar sevi pašu. Ja sev samelosies, nu kāds no tā būs labums? Pilnīgi nekāds.

Savukārt tagad savas pārdomas un notikumus mēdzu piefiksēt gada plānotājā. Tie krājas plauktā, un reizēm roka pastiepjas, lai izlasītu savu rakstīto vārdu – tik dzīvu un uz papīra ar lodīšu pildspalvu.

Mūsdienās moderni ir savas pārdomas atklāt sociālajos tīklos, blogos un citos modernos veidos. Taču visatklātākās sarunas ar sevi man izdodas, tikai pašai rakstot savu dienasgrāmatu. Iespējams, ka arī vēl kādam citam ir līdzīgi kā man, jo viss jaunais taču ir labi aizmirsts vecais.