Viņus izsūtīja kā bērnus, viņi nav aizmirsuši neko

“To aizmirst nevar. Viss ir prātā, ik sīkums,” man atteic smiltenietis Vilnis Zviedris, kad vaicāju, kā     viņš spēj tik labi atcerēties 70 un vairāk gadus senus notikumus – 1949. gada marta deportācijas un dzīvi izsūtījumā Sibīrijā.

Uz Sibīriju viņu kopā ar vecākiem, brāli Gunāru un māsām Viju un Gaidu padomju vara izsūtīja 12 gadu vecumā. Latvijā Vilnis Zviedris atgriezās jau kā 19 gadus vecs jaunietis un bārenis.

Zem krievu “tupeles”– nekad vairs

Viņa mātei, 40 gadus vecajai Lotei, un tēvam, 52 gadus vecajam Fricim, par pēdējo atdusas vietu kļuva sveša zeme tūkstošiem kilometru tālu no dzimtās Latvijas. Viļņa vecāki slimības dēļ viņsaulē aizgāja 1950. gadā, ar dažu mēnešu atstarpi. Vai pie tālās Sibīrijas sādžas vēl ir viņu un vēl sešu citu izsūtīto latviešu kapa kopiņas, Vilnis nezina, jo pēc atgriešanās dzimtenē 1956. gadā savā izsūtījuma vietā Omskas apgabala Severoumankas sādžā vairs nav bijis.

Ja bērnību un jaunību nereti dēvē par dzīves skaistāko laiku, tad  1941. un 1949. gadā deportētajiem latviešu bērniem laimīga bērnība un jaunība – tāda, kāda tā varētu būt Latvijā, tika vardarbīgi atņemta. Intervijā ar “Ziemeļlatviju” Vilnis Zviedris atceras izsūtījumā piedzīvoto un nosauc trīs apsvērumus, kādēļ nekad vairs negrib pakļauties zem krievu “tupeles”.

“Pirmkārt, krievs nav prognozējams. Mēs šodien runājamies, bet rīt es varu nebūt. Otrkārt, nežēlastība. Treškārt, krievam ir ļoti plaša teritorija. Mani var izvest no Latvijas un nometināt aiz Urālu kalniem, lai tur dzīvoju un iztieku, kā māku. Izsūtījumā Sibīrijā bijām ne tikai mēs, latvieši, tur bija arī arī Pievolgas vācieši, Krimas tatāri, ļoti gudri cilvēki. Deportācijas ir jāatceras un jāizdara secinājumi, jo vēsture atkārtojas, – tagad Ukrainā atkal tas  parādās,” uzsver Vilnis Zviedris.

Paņēma ciet no skolas sola

Vilni kā padomju iekārtas “ienaidnieku” 1949. gada 25. martā saņēma ciet Ģibzdes pamatskolā, kur viņš mācījās 4. klasē. Skolā bija ceturkšņa beigas, liecības jau bija izdotas. Bērni gāja rotaļās.

Pusdienlaikā pie skolas piebrauca zirga pajūgs, atbraukušie divi krievu karavīri un viņus pavadošais latvietis pasauca trīs skolēnus, viņu vidū Vilni, iesēdināja ratos un aizveda uz šķūni, kur jau bija  zēna ģimene un citi deportācijai nolemtie latvieši.

Ugāles stacijā ešelona lopu vagonos sadzina visu Zviedru ģimeni, – kurzemniekus, kuri saimniekoja savā 30 hektāru lielajā saimniecībā Dundagas pagastā. Cik nu vēlāk Vilnim izdevās noskaidrot, viņus izsūtīja par to, ka Fricis Zviedris vācu laikos (Otrajā pasaules karā) bija ciema vecākais. Par to viņu apcietināja uzreiz pēc kara un nosūtīja spaidu darbus uz Volhovu vilkt laukā no purviem tur iestigušo kara tehniku un karavīru mirstīgās atliekas. Latvijā atgriezties Fricim Zviedrim atļāva  1948. gada pavasarī, bet atelpa bija īsa, –  pēc gada jau bija izsūtījums uz Sibīriju kopā ar visu ģimeni.

Ugāles stacijā lopu vagonos aiz aizslēgtām durvīm bija jāgaida divas dienas, ceļā ešelons devās 27. martā. “Visi bija satraukti. Vagons bija pilns ar cilvēkiem, viņu vidū mazi bērni, daudz vecu cilvēku.  Katrā vagonā bija nāras divos stāvos. Bija dzelzs krāsniņa, blakus akmeņogles. Viens spainis nolikts, kur iet sevis pēc, viens spainis – ar ūdeni. Durvis bija aizslēgtas. Logus nedrīkstēja taisīt vaļā, kamēr bijām Latvijas teritorijā. Kad pārbraucām pāri robežai, tad tikai drīkstēja atvērt. Mazi bērni vagonā ēda to pašu rupjo maizīti un piedzēra ūdeni, kā visi. Tikai tad, kad tuvojāmies Urāliem, vienreiz dienā dalīja zupu. Tad arī dažās vietās ešelons apstājās kādu gabaliņu no stacijas. Bija pavēle trīs soļus no sliedēm tālāk neiet. Visi gāja kārtoties zem ešelona – sievietes, vīrieši, bērni. Tas ir viens no sliktākajiem krievu izdomātajiem paņēmieniem, kā var atriebties tautai, to pazemojot. Otrs sliktākais, – ja kāds nomira vagonā, viņu kā nevajadzīgu atstāja stacijas malā, kur ešelons apstājās. Mēs aizbraucām tālāk, nezinot, kas notika ar mirušajiem,”  par pārdzīvoto, kas uz mūžu palicis atmiņā, stāsta Vilnis Zviedris.

“Ja nemāki, iemācīsim, ja negribi, piespiedīsim”

Omskas apgabala Oļgino stacijā ešelons ieradās 10. aprīlī. Deportētos latviešus jau gaidīja parakstīšanai sagatavoti dokumenti, ģimenes galvām ar parakstu bija jāapliecina, ka visi labprātīgi izbraukuši no Latvijas.  Jā, bija, kas protestēja, atceras Vilnis. Taču viņiem piedraudēts, ka tad ģimenes tiks izšķirtas, bet katrs latvietis gribēja ģimeni saglabāt.

Izsūtītās latviešu ģimenes pa kolhoziem sadalīja vergu tirgū, atbrauca kolhozu priekšsēdētāji un izvēlējās strādniekus. Sešu cilvēku lielā Zviedru ģimene nokļuva Severoumankas sādžā, kolhozā “Sirpis un āmurs”. Sākumā viņus izmitināja pie jaunas krievu ģimenes zemnīcā (no velēnām būvētā zemļankā, saka Vilnis), šaurā virtuvītē, kur bērni gulēja uz maizes krāsns, bet vecāki – uz atdzisušas plīts, uzliekot uz tās dēļus. Jūnija beigās Zviedriem piedāvāja pamestu māju ar sliktu jumtu, ko paši salaboja. 

Pieaugušie uzreiz likti pie darba kolhozā, bet bērni nosūtīti uz skolu, nezinot nevienu vārdu krievu valodā. Taču krieviem ir teiciens – “nemāki, iemācīsim! negribi, piespiedīsim! un būs tev dzīvot”, saka Vilnis.

Pirmais pusotrs gads bijis visgrūtākais. Lai pabarotu savas ģimenes, fermās strādājošās sievietes kabatās sabēra lopiem paredzētās klijas, samaisīja ar ūdeni un cepa ko līdzīgu pankūkām. Lielākais kārums bērniem bija saulespuķu sēkliņas. Grūti bija arī psiholoģiski. “Sākumā vietējie mūs apsaukāja par fašistiem. Pēc tam jau redzēja, kā mēs strādājam, ko mēs mācējām. Vēlāk mēs mācījām viņus, piemēram, stādīt kartupeļus. Es pats visādus lauku darbus kolhozā strādāju – gan par piekabinātāju, gan uz kombaina, gan ar zirga grābekli. Tā arī Sibīrijā nodzīvoju septiņus gadus līdz 1956. gada maijam, pēc tam atgriezos Latvijā,” stāsta Vilnis.

No 1959. gada Vilnis Zviedris dzīvo Smiltenē, tur nodibināta ģimene, kopā ar sievu Rotu uzaudzināta meita Santa un dēls Andis. 

Smiltenē Vilnis nokļuva, atrodot darbu ceļu un tiltu būves uzņēmumā “8.CBR”, kur ar pārtraukumu nostrādāja 36 gadus, pārsvarā par mehāniķi un darbnīcu vadītāju. Viņa darbavietas ir arī Valmieras 9. ceļu pārvalde, ceļinieku mācību kursu bāze un Smiltenes 29. profesionāli tehniskā skola. Apmācīti gandrīz 1500 topošie ceļu būvētāji. Viss darba mūžs atdots ceļu nozarei.