Vieniem lidmašīnas, citiem nekas

Kļuva pavisam neomulīgi, kad ziņu portālā delfi.lv izlasīju – Ministru kabinets 24. oktobrī aiz slēgtām durvīm spriedis par “airBaltic” aviopārvadājumu izmantošanu iedzīvotāju izvešanai no Latvijas apdraudējuma gadījumā. Vai tiešām situācija drošības jomā Latvijā jau ir tik draudoša?

Kad pēc valdības sēdes mediju pārstāvji aicināja Ministru prezidenti Eviku Siliņu sniegt informāciju par valdības sēdē runāto, viņa uzsvēra, ka ziņojums tiks pārstrādāts un sagatavots plašāks. Kad tas notiks, tad viņa arī būs gatava komentēt šo jautājumu detalizētāk. Ministru prezidente vien atklāja, ka ziņojums tapis kontekstā ar Izraēlas un “Hamās” karu, kad ar “airBaltic” reisu no Izraēlas vajadzējis repatriēt Latvijas valsts piederīgos. Proti, valdības sēdē izskatīts arī jautājums par valsts piederīgo repatriēšanu no konflikta zonām ārzemēs.

Kad bija pandēmija un valdība rīkoja repatriācijas avioreisus mūsu valsts iedzīvotāju atvešanai uz Latviju no ārzemēm, par tādām valdības sēdēm gan nekas netika dzirdēts.

“RigaTV24” diskusiju raidījumā “Preses klubs” žurnālists Lato Lapsa paziņoja, ka patiesībā šis projekts, par ko valdība sprieda slēgtajā sēdē, bija sagatavots “stipri pirms visiem “hamasiem” – septembrī”. Gaidīju, – varbūt valdība Lapsas teikto atsauks, sak, varbūt tā nav bijis, kā viņš teica, taču no valdības puses līdz pat šim ir klusums. Vismaz neesmu nekādus tādus paziņojumus pamanījusi. Tikmēr ir cilvēki, kuri sociālajos tīklos jau skarbi ironizē, – valdība jau laikus sev apdraudējuma gadījumā gatavojot bēgšanas ceļu.

Ja nu kaut kad kaut kas slikts sāktos, tad ar lidmašīnām no Latvijas projām tiktu vien neliela daļa iedzīvotāju, tas nu ir skaidrs ikvienam, ja vien lidostas vēl funkcionētu.

Jau redzam Gazas sektorā, kā notiek kari mūsdienās, – tā vispirms ir raķešu apšaude un bombardēšana, tikai pēc tam ienāk sauszemes karaspēks. Patlaban Latvijā bumbu patvertņu nav, – padomju laika izveidotās ir savulaik privatizētas, nolaistas, vai valsts vai pašvaldību īpašumā, bet gadu gaitā pārveidotas citiem mērķiem, tādēļ tagad ārkārtas situācijā katram par savu drošību jārūpējas pašam, tā nesen savā sižetā pavēstīja TV3 ziņu raidījums.

Bet viņu sižets sākās ar šādu stāstu: “Dievs paglābs no nāves,” – izmantojot arī šādus vārdus, Lietuvas amatpersonas nolēmušas daļu baznīcu pārvērst par patvertnēm, kurās cilvēki varētu slēpties no briesmām kara vai katastrofas gadījumā. Lietuvā jau 2500 ēkas nozīmētas kā potenciālās patvertnes. Tajās var izmitināt vairāk nekā 800 000 cilvēku, teju trešdaļu visu iedzīvotāju, vēstīja “TV3 Ziņas”. Nesen lasīju, ka bumbu patvertnes Somijas galvaspilsētā Helsinkos gatavas uzņemt 900 tūkstošus cilvēku. Proti, Helsinkos pazemes metro sistēmas būvētas tā, lai vajadzības gadījumā spētu kalpot par bumbu patvertnēm. Rīgā metro nav, bet Latvijā, izrādās, nemaz nav arī tik daudz to pagrabu zem baznīcām.

Mums katram atliek tikai lūgties par šobrīd svarīgāko, kas ir pāri visām citām lietām, – par to, lai mūsu zemē būtu miers. Jā, ir daudz visādu nebūšanu dažādās jomās, bet tas viss zaudē jēgu kara priekšā.