Vasara vienmēr atnāk kā atgādinājums. Atgādinājums, ka dzīve nav tikai darbu saraksti, pienākumi un nemitīga skriešana no viena uzdevuma pie nākamā, ka starp visām rūpēm ir vieta arī priekam, skaistumam un mirkļiem, laikam sev un saviem mīļajiem.
Mēs, sievietes, bieži esam pieradušas būt stipras. Mums šķiet, ka viss jāpagūst, viss jāizdara un par visu jāparūpējas. Daļēji tā ir dzīves pieredze, daļēji – paaudzēs mantots priekšstats par to, kādai jābūt labai sievietei. Tai, kura var. Tai, kura iztur. Tai, kura nesūdzas.
Taču es arvien biežāk domāju – varbūt mums nav jāmanto viss. Varbūt pietiek paņemt līdzi spēku, gudrību un dzīves mīlestību, bet atstāt pagātnē pārliecību, ka viss jānes uz saviem pleciem. Nav jādzīvo ar sajūtu, ka atpūta ir slinkums, ka prieks ir kaut kas slikts un ka rūpes par sevi ir egoisms. Mums ir dota iespēja dzīvot citādi. Veidot savu dzīvi pēc saviem noteikumiem. Atrast to, kas dara laimīgu tieši mūs, nevis atbilst citu priekšstatiem par pareizu dzīvošanu.
Mēs dzīvojam laikā, kad drīkstam izvēlēties. Drīkstam mācīties, ceļot, veidot karjeru, radīt ģimeni vai piepildīt sapņus. Drīkstam būt dažādas. Un drīkstam būt arī sievišķīgas.
Kaut kādā brīdī daudzas sievietes ir pieņēmušas, ka sievišķība ir kaut kas mazsvarīgs vai pat lieks. Taču es domāju citādi. Sievišķība nav par modi vai tendencēm. Tā ir par spēju radīt skaistumu sev apkārt. Par vieglumu. Par smaidu. Par spēju pamanīt ziedošu peoniju, saulrietu vai skaistu mūziku vasaras vakarā.
Varbūt tieši tāpēc man patīk kleitas. Ne jau tāpēc, ka tās kaut ko mainītu pasaulē. Bet tāpēc, ka tās maina sajūtu. Tās atgādina, ka dzīve nav tikai pienākumi. Ka drīkst būt skaista diena bez īpaša iemesla. Ka var uzvilkt kleitu nevis svētkiem, bet vienkārši tāpēc, ka ir vasara.
Ar gadiem esmu sapratusi vēl ko. Atpūta nav grēks. Sevis lutināšana nav noziegums. Aiziet uz koncertu, nopirkt ziedus sev pašai, izbaudīt nesteidzīgu kafiju, doties uz teātri vai pavadīt vakaru kopā ar draudzenēm nav kaprīze. Tā ir dzīve. Patiesībā nevienam pēc gadiem neinteresēs, cik vēlu vakaros strādājām, cik daudz pienākumu uzņēmāmies vai cik reižu sevi nolikām pēdējā vietā. Taču mēs pašas atcerēsimies sajūtas. Atcerēsimies cilvēkus, smieklus, satikšanās, koncertus zem atklātām debesīm un skaistos vasaras vakarus.
Mēs esam skaistas. Mēs radām skaistumu savās mājās, ģimenēs, darbā un attiecībās. Un skaisti, emocijām piepildīti pasākumi – koncerti, izrādes, pilsētu svētki un tikšanās ar draugiem – šo skaistumu tikai vairo. Tie piepilda mūs ar sajūtām, kuras paliek atmiņā daudz ilgāk nekā vēl viens paveikts darbs.
Un vēl – nevajag baidīties dzīvot tā, kā pašām patīk. Vienmēr atradīsies kāds, kurš nesapratīs, kāpēc tik bieži smaidi, kāpēc velc kleitas, kāpēc atļaujies baudīt dzīvi. Bet tā ir viņu, nevis tava problēma. Katram pašam jāiemācās mīlēt savu dzīvi. Es gribu dzīvot skaisti. Ne dārgi. Ne grezni. Skaisti. Ar vairāk prieka, vairāk viegluma, vairāk sievišķības un vairāk pateicības par to, kas man dots.
Tāpēc šovasar gribētos novēlēt vienu pavisam vienkāršu lietu – nesteigties. Mums nav jāpaspēj viss. Toties mums ir dota iespēja dzīvot savu dzīvi, nevis tikai izturēt. Jo vasara nav domāta steigai. Tā ir domāta dzīvošanai.
