Nejauši uzzināju, ka Smiltenē, pavisam netālu no manas mājas, jau divus gadus klusībā tiek veikts varoņdarbs un to dara kāda mana paziņa, – kā vēl lai to nosauc, ja ne par varoņdarbu, kad sieviete, kuras ģimenē jau ir savi mājdzīvnieki, labprātīgi baro un tādējādi no bada nāves glābj kaimiņu mājas četrus kaķus, kuri pēc saimnieka nāves palikuši pamesti savā vaļā (šai privātmājai ir mantinieks, taču viņš dzīvo citā Latvijas pusē).
Tie nav šīs sievietes kaķi, viņa varēja nelikties ne zinis, taču neesot varējusi noklausīties viņu žēlabainajā ņaudēšanā ielas otrā pusē, – arī dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, grib ēst. Bažās, ka kaķiem nāksies pārlaist vēl vienu ziemu zem klajas debess, sieviete ir apzvanījusi vairākas dzīvnieku patversmes, bet visās saņēmusi atteikumu, – patversmes ir pārpildītas, brīvu vietu nav.
Sieviete atzīst, – ir arī nogurusi. Ikviens, kuram ir vai bijis mājdzīvnieks, zina, ko nozīmē rūpēties par viņu, tā ir ikdienas atbildība papildu citiem mājas un darba pienākumiem.
Šiem četriem aptuveni trīs vai četrus gadus vecajiem kaķiem (divām kaķenēm un diviem runčiem) ļoti vajag jaunas mājas, jaunu saimnieku. Sieviete sola atdot dzīvniekus sterilizētus vai kastrētus. Ideāls variants, viņasprāt, varētu būt kāda lauku sēta, kur kaķi varētu nakšņot kādā saimniecības ēkā, vai arī varbūt kāds seniors būtu ar mieru par vismaz vienu no viņiem parūpēties. “Eitanazēt kaķus neesmu ar mieru, viņi ir dzīva radība,” sarunā ar mani teic sieviete.
Ja ir cilvēki, kuri ir ar mieru šiem kaķiem dot pajumti, viņi var sazināties ar mani (tālrunis 26347077), un es tālāk informēšu šo sievieti.
“Ja tu mani pieradināsi, mēs būsim viens otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaulē. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē,” teica Lapsa Mazajam princim Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatā “Mazais princis”. Šī atziņa tik bieži tiek skandēta, ka jau, iespējams, kļuvusi par daudz nodeldēta un tiek uztverta virspusēji, taču par to vajadzētu padomāt ikvienam, pirms ņemt suni vai kaķi.
Iespējams, bezsaimnieka kaķu koloniju nebūtu, ja cilvēki savas kaķenes būtu savlaicīgi sterilizējuši, ja neizmestu uz ielas, kur viņas un viņu pēcnācēji nekontrolēti vairojas. Valmieriete Laura Pakalniete šobrīd ir cilvēks audžumamma astoņiem aptuveni divus mēnešus veciem kaķīšiem no Launkalnes, kuri dzīvo viņas mājās. Pirmie četri kopā bija seši, divus kaķēnus viens cilvēks paspēja noslīcināt, pārējos četrus cits vietējais paspēja izglābt, stāsta Laura. Izglābtie tika atdoti Laurai, jo viņa jau agrāk palīdzējusi, par savu naudu sterilizējusi Launkalnes bezsaimnieka kaķenes. Visus astoņus mazos kaķīšus Laura pārsvarā par savu naudu vakcinēs un čipos un tad nodos adopcijai, slēdzot adopcijas līgumu.
“Jo mazāks kaķis, jo vieglāk viņam atrast mājas. Kad kaķis izaug liels, tad visiem ir attieksme, – “ai, ai, cik bēdīgi”, visi pagriežas un aiziet projām,” savā pieredzē dalās Laura.
Astoņiem kaķīšiem, kuri, pēc fotogrāfijām spriežot, katrs ir personība un katrs ar savu skaistumu, Laura mājas meklēs nedaudz vēlāk, taču, ja kādam jau tagad ir interese, var sazināties ar mani, savedīšu kopā ar Lauru.
