24. februāris. Jau četrus gadus saistās ar dzīvību un nāvi, ar varonību un nodevību, ar izturību un gļēvulību, ar karu un ilgām par mieru, ar Ukrainas taisnīgumu un Krievijas alkatību. Prātam neaptverami, ‒ četri gadi kopš nežēlīgā Krievijas iebrukuma Ukrainā.
“Trauksme! Lido bumbas tieši virsū!” “Aiz durvīm stāv karavīrs ar ieroci pie sāna un gaida.” “Droni. Esam patvērušies pagrabā. Kurš dosies ārā un palūkosies, kas notiek uz zemes?” Pamosties slapjš no sviedriem, sirds lēkā kā negudra… Nē, šīs nav ainas no raidījuma “Aktuālais par karadarbību Ukrainā”. Tās ir tikai epizodes no sapņiem (lasīt – murgiem), kurus esmu piedzīvojusi naktīs, jo īpaši kara pirmajos gados. Ja dienā esi ar savējiem runājis, dzirdējis ko par šausminošajām norisēm Ukrainā, tad zemapziņa to visu pārstrādā šādā veidā. Paldies Dievam, pamosties un dažu sekunžu laikā apzinies, ka tas bija tikai sapnis.
Bet cik daudziem tas nav sapnis, bet šodienas realitāte? Nestādos priekšā, vai tiem, kas piedzīvojuši kara šausmas, un tiem, kuru tuvinieki stāv uz frontes līnijas, vispār izdodas atgriezties pie normāla miega – bez trauksmes, raizēm, ar mieru un drošības sajūtu krūtīs.
Manuprāt, šie četri gadi ir mainījuši arī mūs kā sabiedrību. Esam pratuši parādīt, ka esam līdzcietīgi, atvērti, pretimnākoši, labestīgi un draudzīgi. Kopš kara sākuma Ukrainā visas trīs Baltijas valstis ir uzņēmušas un turpina uzņemt Ukrainas iedzīvotājus, kuri glābjas no Krievijas militārās agresijas, cenšoties pasargāt savu un savu bērnu dzīvību. “Baltijas māsas” nodrošina Ukrainas iedzīvotājiem finansiālu atbalstu, sociālo aizsardzību un piekļuvi darba tirgum.
Esmu pārliecināta, ka arī tu tagad pazīsti kādu ukraiņu ģimeni, kas dzīvo tavā miestā vai kaimiņmājā, ka tavi bērni mācās vienā klasē ar kādu ukraiņu bērnu. Globālu notikumu norises ietekmēt mums nav pa spēkam, bet uzņemt savās mājās – valstī – šos cilvēkus mēs varam, tas ir pats mazākais, ko mēs katrs varam darīt lietas labā.
Un šeit mēs mācāmies došanu un ņemšanu. Jau vairākus gadus rakstu par Latvijas skolēnu iniciatīvas “Skolas par uzvaru” akcijas norisēm. Šis ir pirmais gads, kad komentāros lasu tik izteiktu pretreakciju. Kā, piemēram, apgalvojums: “Skola nav tā vieta, kur nodarboties ar ziedojumu vākšanu, jaukt iekšā politiku.” Manuprāt, gluži pretēji. Šādā veidā vislabāk ir runāt par karu ar mūsu bērniem, rosinot izpratni par solidaritātes nozīmi un veicinot empātiju. Dodot apziņu, ka arī viņu rīcībai ir nozīme, ka pat neliels atbalsts kopumā var kļūt par lielu palīdzību.
Šobrīd turpinās dažādas ziedojumu vākšanas akcijas, atbalsta kampaņas – tās visas kā simboliska sirds liesmiņa un cilvēcisks atbalsts. Mūsu tautieši joprojām turpina to darīt – ziedot savu laiku un resursus: ada zeķes, darina maskēšanās tīklus, ierakumu sveces un sūta uz Ukrainu automašīnas – cerībā, ka kādu dienu tas vairs nebūs jādara. Apbrīnoju alūksnieti Pāvelu par neatlaidību, tāpat arī viņa komandu par pašaizliedzību, remontējot un krāsojot auto, tāpat arī tos, kas atraujas no saviem ikdienas darbiem un dzen auto līdz pašai frontes līnijai. Tie ir drosmīgi vīri!
Saprotiet pareizi – es nevienu tagad neaicinu ziedot vai neziedot, es aicinu katram pašam izdarīt izvēli.
