Man ļoti patīk mana profesija – žurnālistika. Tā man nav pat profesija, bet sirdslieta un apzināts dzīvesveids, ko izvēlējos, jau mācoties vidusskolā un vēlāk ieguvu, studējot Latvijas Universitātē.
Man ļoti patīk satikties ar intervējamiem cilvēkiem, ‒ no sirds interesē viņu domas un darbi. Katrs no viņiem ir raksta vērts. Taču šoreiz, vecā gada nogalē, īpaši gribu izcelt trīs jauniešus, par kuriem rakstīju laikraksta “Ziemeļlatvija” iepriekšējā numurā.
Viņi ir Smiltenes vidusskolas skolēni Alīna Maija Skaidrā (8. klase), Valērija Čuhnova un Kristers Rozīts (abi – 12. klase).
Alīna, Valērija, Krister, cepuri nost jūsu priekšā par to, ko jūs brīvprātīgi darāt! Kopš 2025. gada sākuma šie trīs jaunieši savā brīvajā laikā regulāri apciemo Smiltenes novada pašvaldības kapitālsabiedrības SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas, tautā dēvētas par pansionātu, iemītniekus seniorus. Jaunieši ar viņiem sarunājas, spēlē galda spēles, ved pastaigās un sniedz sirmgalvjiem ļoti nepieciešamo uzmanību un sirds siltumu.
Nav lielas nozīmes dāvanām, ja cilvēks blakus tām sēž savās mājās viens, ja viņam nav, ar ko parunāties, ja nav, kam ieskatīties acīs. Protams, pansionātos ir arī citi iemītnieki, ir aprūpējošais personāls, taču ir pavisam cita sajūta, ja pie tevis atnāk ciemiņš, un viņš nāks vēl, un tev ir, ko gaidīt. Zinu, ko saku, ‒ man ir pietiekami liela pieredze saskarsmē ar veciem cilvēkiem. Un ne jau tikai viņi, ‒ neviens negrib būt vientuļš, lai cik gadu viņam būtu.
Un tāpēc jaunajā 2026. gadā ikvienam vairāk par visu novēlu kopt attiecības ar cilvēkiem, kuri ir svarīgi, lai iespēju robežās viņus nepazaudētu. Tas, ko esmu iemācījusies, ir atziņa, ka lepnums, aizvainojums, situācijas neizvērtēšana līdz galam, ātrumā un dusmās pateikts vārds ir visbīstamākie attiecību ienaidnieki.
Ir sakāmvārds “Simtreiz nomērī, pirms nogriez”, un tas neattiecas tikai uz drēbniekiem un šuvējiem. Arī dzīvē, pirms veikt kādu nozīmīgu darbību vai pieņemt svarīgu lēmumu, ir jāpārdomā, jāpārbauda un jāizvērtē rūpīgi, lai izvairītos no kļūdām. Kad ir “nogriezts”, tad sekas var būt neatgriezeniskas. Un, ja lēmums bijis pārsteidzīgs, tad cerība kaut ko izlabot ir tikai tad, ja cilvēks, uz kuru tas attiecas, ir saprotošs un dod iespēju atjaunot attiecības, nevis nobloķē visus kontaktus, izdzēš tālruņa numuru un tā tālāk. Bet pašam lūgties gan, manuprāt, nevajag. Lūdzēja loma nav laba. Un ja nu otrs cilvēks nepiedod? Velts pazemojums. Te man varbūt oponētu Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs Andis Smilga, kurš Ziemassvētku intervijā “Ziemeļlatvijai” uzsvēra, ‒ piedošana ir viena no spēcīgākajām gaismām pasaulē. Es savukārt oponētu, sakot, ka visi to nesaprot.
Ir trīs lietas, ko visgrūtāk pateikt: “Es tevi mīlu”, “Piedod”, “Palīdzi man”. Tas ir viens piemērs no trīs lietu likuma, kas pielikts pie ziņojumu dēļa Smiltenes pansionātā.
Lūk, kas vēl šajā likumā teikts. Trīs lietas nekad neatgriežas atpakaļ: laiks, vārds un iespējas.
Trīs lietas nekad nevajag zaudēt: mieru, cerību un cieņu.
Trīs lietas, kas īpaši svarīgas dzīvē: mīlestība, pārliecība un uzticība.
Trīs lietas, kas dzīvē nav uzticamas: vara, veiksme, manta.
Lai jums jaunajā gadā un ne tikai izdodas šo zelta vērto trīs lietu likumu ievērot!
