Mazu brīdi pirms Ziemassvētkiem atskārtu, ka neesmu iegādājusies kalendāru 2026. gadam. Man tīk tādi, kuros bez piepūles varu saskatīt datumus, vārda dienas un ar mākslīgā intelekta pārāk neizskaistinātām bildēm. Vārdu sakot, tādi reālistiski kalendāri, kuros ieraksti nemāca mani, kā saskaņā ar Visumu pareizāk dzīvot, elpot un domāt.
Līdz šim man pie sienas acu priekšā tādi arī bija, bet tagad pirmo reizi iegādājos “Nedēļu kalendāru 2026” ar maza viesu namiņa “Salnēni”, kas atrodas Piebalgas pusē, saimnieces, vairāku grāmatu autores Lindas Mūrnieces sniegtiem 53 padomiem kalendāra lietotāja dzīvespriekam. Kalendāra pirmās nedēļas ieraksts vēsta: “Tikai viens cilvēks var parūpēties par to, lai tavs gads būtu izdevies, un tas esi tu pats!” Zelta vārdi! Jo vecāka kļūstu, jo vairāk jāpiekrīt, ka tikai pašu dzīvē izdarītās izvēles, domas, rīcība un pateiktais vārds ir dzīves pamats un veiksmes atslēga. It neviens, izņemot smagas saslimšanas (lai jaunajā gadā visiem veselība!), nav vainīgs pie, kā tautā saka, kulšanās pa dzīvi kā plikam pa nātrēm.
Vairums cilvēku pie visām savām nelaimēm piesauc Latvijas valdību un Saeimu, kurā visi ir zagļi un nelieši. Kādam dzīvē neiet tāpēc, ka par daudz atbalstām ukraiņus. Vainojam savas pašvaldības vadību, kura ne ar ko neatšķiras no zagļiem un meļiem Saeimā. Vainojam apkārtējos, ģimeni, radus. Droši vien šo sarakstu varētu turpināt par to, kas vainīgs, bet vai šāda gaušanās un visas pasaules vainošana savās nelaimēs nesīs kādu jēgpilnu rezultātu? Nu ne tak! Ir jāsāk ar sevi pašu, un tikai tad dzīve mainīsies uz labo pusi. Protams, ne jau uzreiz visas problēmas un ķezas atrisināsies, bet palēnām, pamazām – soli pa solim. Tas taču būs daudz labāk, nekā mūžīgā žēlošanās un valdības lamāšana. Runa nav tikai par ierasto sadzīvi, bet arī cilvēka garīgo dzīvi. Ikdienā skrienam, nost sizdamies, lai paveiktu visus darbus (tos nekad nav iespējams padarīt, kaut kas tāpat paliek novārtā).
Lai atgūtu enerģiju, dzīves prieku un vēlmi dzīvot ar jaudu, ir sev jāatrod kaut kas tāds, kas uzlādē iekšējās baterijas. Šī gada nogalē atskārtu un godīgi sev un tiem, kuriem tas interesē, atzinos ‒ esmu nogurusi. Taču tas nav tāds smags nogurums no dzīves, bet tāds, kas parasti mūs piemeklē pēc garāka ceļa veikšanas.
Manas iekšējās baterijas visvairāk uzlādē manas dzīves prieks un acuraugs – manas meitas un viņu otras puses. Ikviens kopīgs izbrauciens uz tuvām un tālām vietām, koncerta apmeklējums, kopīga iepirkšanās un garšīgu ēdienu gatavošana, mani tik ļoti priecē, ka tas nav pat vārdos izstāstāms. Nezinu, kas notiks, kad parādīsies mazbērni, bet par to vēl pāragri sapņot.
Mani uzlādē lasītāju atzinīgie vārdi, kas pazudina visas šaubas par žurnālista darba lietderīgumu. Šis darbs nav tikai kā medus uz maizes, bet tas arī nebūtu īsti riktīgi. Arī konstruktīvi izteikta kritika uzlādē manas spītības baterijas, un tas ir baigais dzinējs.
Jau rīt piedzīvosim gadu miju – īpašu brīdi, kurā atvadīsimies no 2025. gada un sveicināsim jauno atnācēju. Kāds būs šis brīdis – gultā zem deķa vai kopā ar citiem svinētajiem, tas atkarīgs tikai no paša. Tikai paši esam savas dzīves noteicēji un svinētāji. To arī novēlu visiem jaunajā 2026. gadā.
