Ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk reize, kad nepieciešama kāda meistara, piemēram, santehniķa, elektriķa, flīžu licēja vai krāšņu mūrnieka palīdzība. Ja mājās ir malkas apkure un krāsnij vai plītij notikusi ķibele, gribot negribot ir jāmeklē speciālists. Nereti cilvēki runā, ka šo speciālistu sniegtie pakalpojumi maksā bargu naudu, tāpēc cenšas atrast lētākos variantus. Taču ne vienmēr lētākais ir tas labākais jeb skopais maksā divreiz.
Arī es pēc savas pieredzes varu teikt, ka, lai cik finansiāli sarežģīti būtu, tomēr labāk ir izmantot tāda meistara pakalpojumus, par kuru mēdz teikt – tam cilvēkam ir zelta rokas. Manā piezīmju blociņā tādi ar pieredzi, saprašanu un zināšanām pierakstīti vairāki. Jautāsiet, kāpēc piezīmju blociņā, nevis viedtālruņa atmiņā? Kā saka, dubults neplīst. Baidos, ja gadījumā viedtālrunis “nobrūk”, arī visi kontakti tad bieži vien pazūd nebūtībā.
Nenoliedzami, šie meistari apzinās savu vērtību un prasmes, tāpēc viņu darbs maksā tik, cik tas maksā. Un tas nav lēts prieks. Ja man nākas izmantot šo meistaru pakalpojumus, sev esmu atzinusi, ka ar interesi sekoju līdzi viņu darbam. Un tas nav tāpēc, lai kontrolētu vai skatītos “uz pirkstiem”. Mani interesē meistaru domu gājiens un prasmju pielietojums. Zinu, ka nevienam nepatīk, ja stāv un skatās, ko viņš dara. Mani pašu tracina, ja kāds skatās pār plecu un lūr datora ekrānā, ko es tagad rakstu. Līdzīgi ir arī ar amatniekiem.
Atceros, ka jaunībā tādā saprātīgā vecumā domāju, ka gribētu apgūt galdnieka arodu. Tolaik mācījos tagadējā Cēsu Valsts ģimnāzijā un pilsētā bija Latvijā populāra arodskola, kurā puiši apguva šo profesiju. Arī prasmīgi galdnieki ir tie, kurus cienu un apbrīnoju. Diemžēl aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu beigās neviena meitene neuzdrīkstējās arodskolā apgūt tā saucamās vīriešu profesijas.
Nav kā mūsdienās – neviens nebrīnās, ka sievietes ir prasmīgas metinātājas vai autoservisos “ķīlē” autiņus. Manā jaunībā tā nebija un, ja kāda sieviete uzdrīkstējās kolhozā strādāt par traktoristi vai smagā auto šoferi, vairums viņu uzskatīja par neriktīgu. Paldies Dievam, tie laiki ir beigušies un ikviens var apgūt tādu profesiju, kādu vēlas. Ja grib pārkvalificēties un apgūt jaunu arodu – arī visas durvis vaļā. Daudzi savas amata prasmes ieguvuši, sākot no nulles, strādājot un mācoties. Centīgākie un apķērīgākie izaug līdz meistara nosaukumam. Viņa darbu novērtē un pieprasa. Tādi meistari sev iztiku nopelnīs vienmēr.
Parasti meistari ir runīgi un ar viņiem var izrunāties par dažādām tēmām. Viens no krāšņu mūrniekiem man silti ieteica neskriet pakaļ modei un neatteikties no malkas apkures. Viņš uzskata, ka šajos visnotaļ ekonomiski un militāri nedrošajos laikos, kad piedzīvojam elektrības un interneta pārrāvumus, visi šie modernie, arī pat attālināti darbināmie granulu apkures katli un kamīni beidz darboties. Ko tad tālāk? Ja mājās, īpaši laukos, ir vismaz ar malku kurināma plīts, var sasildīt telpas un pagatavot siltu ēdienu. Malku vienmēr var dabūt, arī krīzes gadījumos. Tas vēl vairāk manī stiprina pārliecību, ka manās mājās būs gan krāsns, gan plīts. Protams, ka bērni rauc degunu un mudina raudzīties pēc vieglāka un modernāka apkures veida, bet, ja godīgi, man krāsns un plīts kurināšana ir sava veida meditācija. Uguns liesmas ne tikai nomierina, bet arī sasilda.
