
Ko cilvēks lai sadara rudens tumšajos vakaros? Katram gan jau ir sava recepte. Es mēģinu lasīt grāmatas un skatīties filmas, kas atpūtina smadzenes. Taču sevi pieķēru pie domas, ka katru nedēļu ar nepacietību gaidu ceturtdienas vakarus, kuros Latvijas pirmajā televīzijā (LTV1) rāda iepazīšanās šovu “Sirdslietas”. Teiksiet, ka tas ir kārtējais ne visai interesants latviešu šovs? Gluži pretēji – interesants, aizraujošs un līdz šim vēl kaut kas neredzēts, jo šova galvenie varoņi ir seniori, sākot no 63 līdz pat 80 un vairāk gadiem. Apbrīnojami drosmīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuri apņēmušies mēģināt atrast sev piemērotu partneri.
Šovs ir tik nesamākslots un dabisks, tāpēc interese nenoplok nevienu brīdi. Atlasi izturējušas tik vitālas un foršas dāmas, kas sevi kopj un pucējas. Arī sporto un dejo. Dažas turpina strādāt uzņēmējdarbībā, ir gudras un varošas, bet tāpat sirds alkst pēc stiprā pleca sajūtas un otra tuva cilvēka blakus.
Viena no šova dalībniecēm Baiba, ejot uz ātro randiņu, kas ilgst vien 15 minūtes, atzina, ka dzīve pēc 50 tikai sākas. Pirms tam tā neesot bijusi dzīve, jo dzīvojusi kā rāmīšos, kā kastītēs. Baiba atklāja, ka tikai tad, kad 55 gados aizgājusi no darba, sapratusi, ka sākusi pa īstam elpot. Un tagad, kad aizgājusi pensijā, dzīve vispār sitot augstu vilni. Apbrīnojams optimists un dzīvesprieks!
Arī šova dalībniekiem vīriešiem nav ne vainas, bet tomēr manas simpātijas vairāk pieder dāmām. Šovs kārtējo reizi apliecina, ka vīrieši tomēr daudz mazāk velta sev uzmanību. Vairāk sevi žēlo un ilgus gadus iegrimst grūtsirdībā pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā. Mani sasmīdināja kungs, kurš uz pirmo randiņu ieradās bez ziediem. Viņš savu rīcību izskaidroja ar to, ka nevarot jau vēl zināt, kā viss izdosies. Ja izdosies, tad uz otro randiņu gan ieradīšoties ar puķi. Viss kā dzīvē!
Pēdējā laikā nepārtraukti viss ir tikai par slikto – ziņās viss slikti, sociālajos tīklos vēl sliktāk. Visiem viss slikti! Diena nav izdevusies, ja nav uzrakstīts kaut kas slikts par Latviju vai par mūsu mazo Valkas novadu. Cilvēki viens otru lamā, un tas viss ir kļuvis tik pierasts un ikdienišķs. Man šķiet, ka reiz pietiek.
Beidzot ir kāds televīzijas šovs, kurš man no sirds patīk, tāpēc to iesaku skatīties arī citiem. Un, kas vēl neticamāk, tas ir iepazīšanās šovs, kurā cilvēki meklē savas otrās pusītes. Vienmēr esmu bijusi skeptiska par šādiem šoviem, tomēr šis ir pats patiesākais un jaukākais, kādu pēdējā laikā esmu skatījusies. Iespējams, pat jebkad. Šova dalībnieku katrs teiktais vārds ir pārdomu vērts. Atklājās, ka latvieši, kā par mums saka, nemaz nav tādi mājās sēdētāji un čīkstuļi, bet visnotaļ azartiski un drosmīgi. Rudens tumšajos vakaros ir par ko aizdomāties, ka dzīve ir tāda, kādu tu pats sev to radi. Un ja kāds jūtas pavisam vientuļi, iespējams, ir jāsaņemas un, kas zina, varbūt izdodas atrast otru radniecīgu dvēseli.