Mēs nebijām tikušies desmit gadus, taču, ieraugot savus un paralēlklases biedrus, laiks pazuda. Visi šķita tik tuvi un pazīstami, tiešām kā savējie. Mēs – 1981. gada beidzēji – bijām krietns pulciņš, veseli 30, ja pieskaita direktori, kura nez kur virpuļoja pa skolu un pie saviem klases biedriem piestāja, vien garām skrejot. Nu jā, uz viņas un pedagogu pleciem sagūla viss organizēšanas smagums, kas šodien vainagojies ar atvieglojuma un gandarījuma (cerams) sajūtu. Tiešām – pasākums bija izcils! Koncerts tik nepārspīlēti sirsnīgs, neizstiepts, ka šķita, te jau roku pielicis kāds liels profesionālis. Bet nekā – viss pašu cilvēku izdomāts un izdarīts. Izpalika arī garās apsveikumu formālās runas, jo tiešām, kam tās pasākumā, kad visiem tikai viena doma – satikšanās ar saviem skolas biedriem, parunāšanās, kā iet, ko dara.
Bija nedaudz skumji par tām klasēm, no kurām bija ieradušies vien daži. Katram, protams, savi iemesli – kāds netiek, jo ir citas svarīgas lietas, bet ir tādi, kas salidojumos nepiedalās nekad, jo laikam nejūt vajadzību, nevēlas. Vai arī nav neviena, kas klases biedrus saorganizē, kā tas, piemēram, bija mūsu klasē, kad tika izveidots “WatsApp” un “Facebook” čats, kur viens otru uzmundrinājām – jāsanāk kopā! Mazliet jau bažījāmies par tiem, kuru nav sociālajos tīklos un kuru kontakti gadu gaitā pagaisuši – vai viņi maz zināja, ka ir salidojums un mēs tik daudzi salidojam?
Neilgi pirms salidojuma satiku vienu izbijušu valcēnieti. Protams, pajautāju arī, vai būs skolas salidojumā. “Priekš kam?’’ saņēmu atbildi. Pat apstulbu. “Hm, lai satiktos ar klases biedriem, skolotājiem, parunātos,” šķiet, teicu. Mans sarunas biedrs atkal pajautāja to pašu – jā, bet priekš kam tas vajadzīgs? Viņš par savu privāto dzīvi tāpat nestāstītu, un viņu arī neinteresējot citu dzīves, bet, kad cilvēki satiekas, tad pat to vien runājot. Nu jā, arguments vietā. Tiešām, arī mēs runājām, kā iet pa dzīvi, ko katrs dara, kā bērniem. Un neiztika arī bez bēdīgām ziņām, kad smagi jānopūšas un jājūt līdzi klases biedram bēdās. Jo mēs esam savējie, tuvi dvēselē, pat ja satiekamies ik pēc pieciem vai pat desmit gadiem. Un tāpēc ir vajadzīgi salidojumi, kas atsvaidzina šo savējo sajūtu.
“Paldies, klases biedri! Jūs esat kā otra ģimene! Šodien gribas smaidīt un ar prieku atcerēties šo pozitīvo, brīvo un draudzīgo atmosfēru. Jūs esat un būsiet mani klases biedri – foršākie un sirsnīgākie!” Tā mūsu klases čatā raksta Sandra. Un vai iespējams labāk pateikt!
Man mazliet žēl, ka tomēr ar visiem klases un paralēlklases biedriem nepaspēju parunāt. Izrādījās – ar vienu vakaru tam ir par maz, tāpēc sarunājām tiktiem nākamgad, kad mums būšot 100 mīnus tik, cik… aizmirsu, kas bija jāmīnuso. Vijai kā matemātiķei bija jāizrēķina, cik tad īsti.
