
Rīt pāršķirsim kalendāra lapu un klāt jau oktobris. Visā pasaulē 1. oktobrī atzīmē Starptautisko senioru dienu, kad īpaša uzmanība tiek pievērsta vecākā gadagājuma ļaudīm un dažādiem izaicinājumiem, ar kuriem tie saskaras savā ikdienā.
Man prieks, ka ar katru gadu šī diena ir arvien pamanāmāka un rodas sajūta, ka sabiedrībā visi kopā mācāmies to arī pienācīgi atzīmēt. Senioru dienas ietvaros notiek dažādi kultūras, sociāli un informatīvi pasākumi, kurus rīko gan valsts iestādes, gan pašvaldības, gan nevalstiskās organizācijas. Nav daudz, bet tas viss ir, ja vien kāds ir apņēmies kaut ko organizēt un darīt.
Vienmēr priecājos par senioriem, kuri iet sabiedrībā, darbojas kādā organizācijā, amatierkolektīvos, domubiedru grupās vai izmanto mūžizglītības iespējas, dažāda veida atbalstu, neatstājot novārtā kā garīgo, tā fizisko veselību.
Šī diena noteikti ir labs atgādinājums tam, cik daudz mums dod ļaudis, kuru dzīves gudrība un pieredze palīdz jaunākām paaudzēm. Vecumdienās cilvēki īpaši izjūt vajadzību pēc tuvības, sapratnes un atbalsta, tāpēc ir svarīgi neatstāt seniorus vienatnē. Mēs taču zinām, ka šādas situācijas tomēr ir neizbēgamas. Bērni ir pieauguši, strādā, ir savas ģimenes. Ļoti reti atrod laiku klātienes apciemojumam. Un ja nu laukos cilvēks palicis pavisam viens, ‒ arī kaimiņš dzīvo patālu un nevar katru dienu apraudzīt. Tad ir pavisam skumji.
Lai gan mūsdienās esam diezgan mobili un advancēti, tomēr nedarām visu, lai palīdzētu senioriem kliedēt šo vientulības sajūtu. Kāpēc nevaram veltīt laiku, lai iemācītu viņu rīkoties ar viedtālruni, lai uzburtu klātesamības sajūtu, sazinoties jebkurā brīdī, piemēram, videozvanā? Labi, ja kādam ir četrkājainais draugs vai kāda vistiņa, par ko ikdienā rūpēties. Ja nav, tad atliek tikai televizors, grāmata vai laikraksts un, ja veselība atļauj, tad varbūt arī rokdarbi vai pievēršanās kādam hobijam.
Ir daudz labu piemēru, kad seniori ir tikuši tam pāri – ko tad es, kam man tas vajadzīgs, tas ir pārāk sarežģīti. Viņi ir apguvuši jaunās tehnoloģijas, viss ir izdevies, un pajautājiet, kā viņi tagad jūtas, kad negaidīti saņem kādu ziņu no bērniem un mazbērniem, telefonā var apskatīt jaunu bildi, pretim aizsūtot foto, kur rižais runcis uz gultu atstiepis milzu peli vai duksis nolēmis veikt savu “revīziju” puķu dobē.
Ja citādāk nevar un seniors tik tiešām nejaudā apgūt šīs tehnoloģijas, tad tas noteikti nebūs sarežģīti jaunajām paaudzēm. Pazīstu kādu ģimenīti, kur vecāki ir ļoti cienījamā vecumā. Seniori dzīvo mājās, nevis kādā sociālās aprūpes iestādē jeb pansionātā. Viņu mājā visās istabās un pagalmā ir uzstādītas kameras, un bērni savos tālruņos redz, ko dara, kā jūtas vecāki. Pat ja kādreiz neizdodas sazvanīt, viņi ir zinoši par notiekošo un zināmā mērā arī klātesoši visu laiku. Tiesa, arī tāpēc, ka dzīvo netālu un savējos var apraudzīt jebkurā brīdī.
Rūpēties pēc savas sirdsapziņas ‒ arī tas ir vieds, kā paust cieņu un pateicību saviem sirmajiem vecākiem un vecvecākiem, kuri veltījuši laiku, neizsīkstošu mīlestību un viedumu jaunās paaudzes audzināšanā.
Nevienam nav jābūt vienam. Ja tavas ikdienas redzeslokā ir kāds seniors, pat neliels žests ‒ telefona zvans, kopīga pastaiga vai saruna pie tējas ‒ var būt ļoti svarīga vērtība viņa ikdienā.