Ikviens piekritīs, ka šodien dzīves ritms un attīstība ir nežēlīgi ātra. Mūsu dzīvē jaunas tehnoloģijas ienāk ļoti strauji, ikdiena kļūst digitāla un virtuāla, sarežģīta un nesaprotama.
Nupat mammai no ierindas izgāja viedtālrunis, ar steigu iegādājāmies jaunu. Izrādās – bez telefona apstājas visa dzīve, jo, pirmkārt, es nevaru mammu sazvanīt, otrkārt, telefonā ir eParaksts un Smart-ID, lai tiktu internetbankā, E-veselībā, Latvija.lv un citās svarīgās interneta vietnēs. Treškārt, komunikācija ar ārpasauli pilnīgi izzūd. Iegādāties atbilstošu tālruni mammas vajadzībām nebija tas grūtākais, lai gan sākumā pārdevēja piedāvāja, sākot cenā no četru ciparu skaitļa ar kādām tur iespējām, atmiņām un funkcijām, bet patiesībā vispiemērotākais bija tas vienkāršais ap 300 eiro. Grūtākais bija esošo sadzīvi pārnest no vecā uz jauno viedtālruni. Tas man prasīja ļoti daudz laika. It kā liekas, kas tad tur! Bet, nu, tā nav, jo vecais telefons bija pārāk vecs, lai moderni pārnestu datus no viena uz otru. Pēc pāris dienām arī kolēģe vērsās pie manis ar lūgumu ielādēt jaunajā viedtālrunī iepriekšējos datus. Tas bija vēl sarežģītāk, jo iepriekšējais telefons bija pavisam beigts. Tad kāpņutelpas kaimiņiene lūdza palīdzību ar telefonu, jo “Messenger” bija pazudis. Īsā laika posmā tik daudz nepieciešamību pēc palīdzības par mūsdienīgo, jauno un moderno. Nav tā, ka visas trīs dāmas nevēlējās pašas to izdarīt vai apgūt ko jaunu, bet tas nesaprotamais ir neaptverams un neiespējams.
Arī man šī straujā attīstība pēdējā laikā liek justies ne visai labi. Uzskatu sevi par pietiekami jaunu, lai uzsūktu visu mūsdienīgo. Ikdienas dzīvē viss ir kārtībā, tveru un izzinu svešo. Bet izrādās, neesmu pietiekami jauna, lai viss jaunais būtu viegli apgūstams. Kā jau visās darba vietās, arī manā ikdienas process tiek uzlabots un ieviestas inovācijas ar mērķi atvieglot dzīvi un darba pienākumu izpildi. Viss jau ir skaisti, bet sākums ir grūts un lēns, paliek dažas lietas līdz galam nesaprotamas. Tas rada nepatīkamas sajūtas un dusmiņas. Ir brīži, kad kļūst kauns no mūsu jaunā un jaudīgā tehnoloģiju puiša, kurš cenšas, lai mums būtu labi, bet man tas rada problēmas. Un tad es saprotu, ka neesmu digitālās paaudzes bērns. Katra jaunā lieta kļūst arvien grūtāk uztverama un apgūstama.
Laiks ir nežēlīgs, viss tik strauji mainās. Kā lai tiek līdzi? Jaunajai paaudzei tas viss ir organiski saprotams, bet vecāki paliek bezspēcīgi šajā laikmetā. Tikai vienu varu teikt – šodien paaudzēm ir jāiet kopsolī, lai vecākā paaudze nebūtu atdalīta no ikdienas un jaunie neaizskrietu par ātru uz nākotni.
