Novembra viducis ir tāds laiks, kad cilvēks, gribēdams to vai ne, dzīvo sarkanbaltsarkano karodziņu (lentīšu) ielenkumā. Televīzijas ziņās redzams, ka tādas pie apģērba piesprauduši politiķi, ir veikali, kur sarkanbaltsarkanās lentītes pie kases piedāvā ņemt bez maksas, pilsētvidē ir dekori Latvijas karoga krāsās. Tuvojas valsts svētki.
Šogad 18. novembrī atzīmēsim Latvijas Republikas proklamēšanas 107. gadadienu.
Vai svinēsim? Tā ir katra cilvēka izvēle atbilstoši savam noskaņojumam. Viena no emocijām var būt apzināšanās par to, ka tāda Latvijas Republika juridiski joprojām ir un pastāv, neraugoties uz daudz un dažādiem arī mūsdienu negatīviem notikumiem, strāvojumiem un tamlīdzīgi, par ko lietas kursā ir visi, kuri seko iekšpolitikas un ārpolitikas aktualitātēm. Bet, ja no tā distancējamies, tad šis ir laiks, kad varētu svinēt svētkus pašiem sev un saviem draugiem, radiem, kaimiņiem, kolēģiem – visiem tiem cilvēkiem, kuri ir šeit, Latvijā, kuri te dzīvo un strādā.
Ļoti jau banāli un nodeldēti izklausās, – “Latvija, tie esam mēs”, taču tā nu tas patiesi ir. Un ne viss mūsu dzīvē ir skaisti – kā no “ konfekšu spožo papīriņu” bildītēm sociālajos tīklos. Ir brīži, kad ar atrotītām piedurknēm sūdos sanāk rakāties (pārnestā nozīmē). Taču mēs esam, dzīvojam, darām, brīžiem priecājamies, brīžiem skumstam, brīžiem mīlam, brīžiem dusmojamies, un daudz kas mūsu zemē notiek tā, kā mēs paši to ģenerējam.
Varbūt mums, ierindas Latvijas iedzīvotājiem, ir vairāk jāsasparojas un jāstājas pretī nejēdzībām, kuras redzam. Ja godaprātu un sirdsapziņu publiskajā jomā centīsimies likt augstāk par savtīgumu, ja centīsimies mazāk skaust, bet vairāk palīdzēt cits citam, ja mācīsimies ja ne cienīt, tad vismaz nenolīdzināt līdz zemei pretēju viedokli ar domu – “tikai manam viedoklim ir taisnība!”, tā šķeļot mūs, tad varam būt spēks, kas spēj pastāvēt par sevi. Latvietim taču tas ir gēnos. Kādus tikai laikus mūsu senči ir pārdzīvojuši un izturējuši, pat brīnums, kā viņi ir izdzīvojuši un spējuši sevi noformēt kā valsti.
Nelielai atkāpei, – pirms kāda laika lasīju šoruden mūžībā aizgājušā rakstnieka Jāņa Lejiņa nu jau pēdējo viņa romānu “Dieva dusmības bērni”. Grāmatā attēloto laiku izdevējs pieteicis šādi: “Astoņpadsmitā gadsimta latviešiem bija pamats domāt, ka pār zemi nākusi Dieva dusmība. Sācies ar Ziemeļu karu un Lielo mēri, gadsimts noslēdzas ar visskarbākās dzimtbūšanas laikmetu un visu Latvijas novadu iekļaušanu Krievijas impērijā.”
Par šiem un vēl citiem laikiem esmu lasījusi arī mācītāja Kārļa Kundziņa (1850–1937) grāmatā “Smiltene”, kurā mācītājs uzskatāmi uzrakstījis, kā tas viss ir izturēts, pārciests un kā latvietis spējis savu sētu, savu māju un līdz ar to visu Latviju veidot tādu, lai tajā būtu labklājība un drošība. Šo savu kultūrvēsturisko apceri Kārlis Kundziņš izdeva 1926. gadā, un rakstīja mācītājs toreiz šādi: “Ticība un tautas un tēvzemes mīlestība ir drošākie pamati mūsu brīvajai dzimtenei. Uz tiem stāvot, mums labi klāsies, un mēs ilgi dzīvosim savā zemē.”
Ir 2025. gads. Ir šodienas Latvija. Un Latvija – tie esam mēs.
