Daļa sabiedrības vēl 23.februārī sirsnīgi svinēja „armijas dienu”, sauktu arī par „vīriešu dienu”, bet jau 24.februārī „gaviļnieku” armija – Krievijas armija, iebruka Ukrainā. Ne es, ne represētie ļaudis, protams, nesvin citas valsts svētkus. Politiski represētajiem cilvēkiem Krievijas armija atsauc atmiņā šausmas, bailes, sāpes un bezspēcību ļaunuma priekšā, ko viņi pārdzīvoja deportācijās. Arī toreiz padomju armija uzbruka citām valstīm, atņēma zemi un mantu ar varu.
25.marts atkal atgādinās represētajiem pašu piedzīvoto – „sarkano” murgus, badu, salu, dubļus, slepkavības, laupīšanu un mirušos bez kapa vietām. Vēsture atkārtojas – Krievijas barbariskais iebrukums Ukrainā atkal uzplēš rētas. Krievijas režīma agresija atsauc atmiņā traumatisko kara un deportāciju pieredzi. Ukraina taču nevienam neuzbruka un nevienam neko neatņēma. Tāpat arī Latvija 1940.gadā nevienai valstij neuzbruka un nevienai valstij neko neatņēma, tomēr agresori arī toreiz iebruka citā valstī – Latvijā. Režīma asiņainajā dumbrājā tad pazuda un galu ņēma tūkstošiem nevainīgu ļaužu.
Cilvēces vēsture mums nemitīgi atgādina, ka agresijas un terora apstākļos var izdzīvot, pieņemot citādo un palīdzot. Pārsteidz jēdziena „krievu pasaule” tiražēšana un izplatīšanās. Kāpēc tieši „krievu pasaule”? Pasaule vienmēr ir daudz plašāka par „krievu pasauli”. Tā ir mūsu – visu ļaužu, kopējā pasaule, kura mums jāizglābj un jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Draudzība un pieņemšana ir iespējama, saglabājot savu identitāti – savu valodu, kultūru un valsti. Kā uzsvēra kāda politiski represētā sieviete tikšanās reizē: „Galvenais taču ir palikt vienmēr cilvēkam”.
Margita Krišjāne, apvienības „Trimdinieks” valdes locekle
