Nemanot atkal aizskrējis viens gads. Diena pēc dienas, mēnesis pēc mēneša un klāt gadu mija. Kaut esam jau pārliecinājušies nez kuro reizi, ka ar gadu miju jau dzīve nepagrozīsies par 180 grādiem, taču tik un tā šajā laikā mēs piedomājam, kāds bijis aizejošais un ko vēlētos jaunajā gadā.
Ja pavērtēju aizejošo gadu “Ziemeļlatvijas” dzīvē, tad tēlaini varētu teikt ‒ šajā gadā esam atspērušies un lecam. Vasarā ar prieku nosvinējām laikraksta 100 gadus un ielēcām otrajā gadu simtenī. Joprojām radām saturu un drukājam laikrakstu kā visus šos simts gadus, taču jaunā simtgadē apņēmīgi un, ko tur liegties, mazliet bailīgi iesoļojam vienā solī ar modernajām tehnoloģijām, digitalizācijas plāniem. Šis ir multimediāla satura radīšanas laiks, kad informācija jāmāk pasniegt kā tradicionālajā raksta formātā, tā visādos citos veidos (video, podkāsti, digitālie stāsti utt.). Lielais digitalizācijas projekts, kurā esam iesaistījušies, protams, ir nenovērtējama iespēja medijam modernizēties, attīstīties, taču kā jau viss jaunais tas “ēd nervus”, ir šaubas un daudzi jautājumi, uz kuriem atbildes un risinājumi būs jāatrod jau jaunajā gadā, kad no tā lēciena nezināmajā piezemēsimies. Joprojām pamatu pamats ir žurnālista radīts saturs laikrakstā, tikai mūsdienās papildu drukas avīzei saturu radām arī digitālajās platformās. Mēs varam lepoties, ka esam flagmaņi, kuriem ir e-avīze, ir aplikācija “ZL” (“Ziemeļlatvija”), pati modernākā, tāda pati, kā lieto Ziemeļvalstīs – Somijas, Dānijas, Zviedrijas mediji. Aplikāciju katrs var lejuplādēt savā tālrunī, kur var avīzi šķirstīt pa lapām, katru rakstu lasīt atsevišķi, pievilkt tekstu, cik lieliem burtiem patīk, atrast visus iepriekšējos numurus utt., taču joprojām drukas avīzes abonentu skaists ir lielāks kā e-avīzes. Mūsu modernizācijai cilvēks netiek vēl līdzi. Kas lieto aplikāciju, tas slavē, vai cik ērti, labi, bet pie mums vēl laikraksts aplikācijā nav tik populārs, kā tas ir citās valstīs. Skumji, bet joprojām nav beidzies laiks, kad cilvēks dzīvo sociālo tīklu informatīvajā burbulī un itin labi pārtiek no ierakstu virsrakstiem un bildītēm. Digitālajā vidē joprojām esam kā zīdaiņi, ņemam visu, kas pagadās priekšā, ka tikai par brīvu, nepadomājot, ka piesārņojam savu prātu.
Vēlos atklāt vēl vienu mūsu plānu, ko sāksim īstenot jaunajā gadā. Esam ierīkojuši videostudiju, par digitalizācijas projekta līdzekļiem ir sarūpēti moderni rīki, lai varētu ierakstīt podkāstus. Vienkāršā valodā sakot – sarunas video versijā. Tā tās arī nosauksim “Ziemeļlatvijas sarunas”. Mūsu projektā iesaistās arī Vidzemes Augstskola, tad nu pirmos trīs podkāstus organizē studentes. Mēs būsim vien sarunu vedēji.
Skaidrs, ka mēs mācīsimies darot, kā veiksies. Vai jums šādas sarunas šķitīs noderīgas, laiks rādīs.
Nobeigumā gribu pateikt lielu paldies katram, kurš ir mūs abonējis, pērk laikrakstu vai lasa saturu portālā. Paldies katram, tiešām. Bez saviem lasītājiem medijam nav jēgas. Paldies katram, kurš piekritis intervijai, dalās pārdomās, rosina uz diskusiju.
Laimīgu jauno 2026. gadu! Būsim kopā!
