Dzīve, kas kļūst arvien dārgāka, mani spiež būt nepatriotiskai, – kaut, pērkot pārtiku, ļoti cenšos dot priekšroku Latvijā ražotajiem produktiem, roka reizēm paslīd pretī plauktos saliktajai lētākajai Polijas precei.
Tā nesen nopirku poļu saldā krējuma sviestu 200 gramu iepakojumā par akcijas cenu zem divi eiro par paciņu (precīzi neatceros, bet, šķiet, bija 1,85 eiro). Latvijā ražotajam sviestam veikalos jau kādu laiku nebija akcijas cenas, taču mājās sviests bija beidzies, un krājumus vajadzēja atjaunot. Tomēr gandarīta par izdevīgo pirkumu tā īsti nejutos, – jā, nauda bija ietaupīta, par to bija prieks, taču ar savu pirkumu atbalstīju nevis vietējos, bet poļu zemniekus un piena pārstrādātājus.
Par to visu aizdomājos, prātojot, kur audzētus dārzeņus ēdīsim šoziem. To, ka šovasar raža padevusies niecīga, var jau saprast pēc mazdārziņos novērotā.
Piemēram, man labā, ar kūtsmēsliem ielabotā zemē kartupeļi izauguši tik mazi kā nekad, un niecīgā daudzumā. Redzēs, kas būs rakšanas laikā, bet pieļauju, ka pirmo reizi kartupeļus nāksies piepirkt klāt gan ēšanai, gan sēklai (ja vien būs, kur). Tad pirmo reizi daudzu gadu garumā neuzdīga zemē iesētā un zem agroplēves turētā gurķu sēkla, – šovasar paliku bez gurķiem. Ķirbji ziedēja vēl augusta sākumā, aizvācu projām uz komposta kaudzi, – bija skaidrs, ka nekādas ogas tur vairs neaizmetīsies. Vismaz sīpoli un krūmu pupiņas padevušās labi, kaut kas jau no sava dārza būs, ko ziemā ēst, taču ne tik brangi kā citos gados.
Gan jau katram, kas pats kaut ko audzē, ir savs stāsts par šī gada ražu, varbūt kādam tā padevusies laba. Taču, spriežot pēc dažādu lietpratēju teiktā plašsaziņas līdzekļos, sabiedrība jau laikus tiek radināta pie tā, ka šīs sezonas vietējā produkcija būs dārgāka, jo tās būs maz, un vēl ir jautājums, cik tā būs kvalitatīva un cik ilgi uzglabājama, – ilgstošajās lietavās un plūdos Latvijas lauksaimniecības kultūras ir cietušas pamatīgi.
Mēs esam vienotā tirgū. Ja Latvijā pietrūks vietējās lauksaimnieku produkcijas, to aizstās imports. Un, ja ievestā produkcija būs lētāka, bet vietējā – dārgāka, cilvēki izlems, ko pirkt, atbilstoši savai rocībai. Lasīju vairākos mūsu plašsaziņas līdzekļos atsauci uz “Eurostat” (Eiropas Komisijas struktūrvienības) datiem, ka pārtikas preču cenu līmenis Latvijā 2023. gadā (kad cenas bija zemākas nekā tagad!) bijis viens no augstākajiem Eiropas Savienībā un pārsniedzis vairāku augsto ienākumu valstu, piemēram, Beļģijas, Vācijas, Itālijas, Spānijas, Nīderlandes, cenu līmeni. Mūsu senčiem ir sakāmvārds – pie bada velns pat mušas ēd. Ja naudas ir maz un jābaro liela ģimene, tad skatīties, kur kas ir ražots, nez vai ir tā greznība, ko cilvēks var atļauties. Bet viss ir vienā ķēdē sasaistīts. Sabiedrības labklājība un turība ir vietējo ražotāju balsts, bet vietējie ražotāji, preču un nodokļu radītāji, ir sabiedrības labklājības pamats. Es Latviju vēlos redzēt tādu, kur cilvēkiem nav piespiedu kārtā jāskaita katrs eiro un viņi savus ienākumus var atļauties ieguldīt Latvijas augšupejā, savu lauksaimnieku, savu uzņēmēju atbalstā.
