Skaudrā statistika uz Latvijas ceļiem pēdējā laikā atgādina – ikviens sīkums var kļūt par izšķirošo. Satiksme kļūst arvien intensīvāka un ātrāka, un diemžēl bieži vien negadījumu cēlonis ir lēnie braucēji, kuri nespēj iekļauties plūsmā. Tie ne vienmēr ir nepieredzējuši šoferi – arvien biežāk pie stūres ir cilvēki gados, kuriem reakcija, redze vai uzmanība vairs nav tik asa kā agrāk.
Tas nav pārmetums vecumam. Tieši otrādi – novecošana ir daļa no dzīves. Bet bērniem, mazbērniem un tuviniekiem ir jāuzdrošinās uzdot neērtu, bet ļoti svarīgu jautājumu: vai mans cilvēks spēj droši vadīt auto? Latvijā joprojām nav noteikts vecuma ierobežojums auto vadīšanai, un medicīniskās izziņas nereti tiek izsniegtas pavirši. Līdz ar to atbildība lielā mērā gulstas uz ģimenēm un apkārtējiem.
Diemžēl bieži tieši lēnie braucēji, kuri vadīšanu uztver tā, kā tas bija pirms 30 gadiem – maz automašīnu piedalās satiksmē, mazāks vidējais braukšanas ātrums –, kļūst par bīstamu situāciju iemeslu. “Apdzen, ja traucē,” dzirdam ikdienā. Bet intensīva plūsma un šauras šosejas, nepārredzams ceļš un slikti laikapstākļi padara katru apdzīšanu par risku, un tieši šajos brīžos notiek traģiskākie negadījumi.
Taču arī šis viss neizslēdz otru galējību – agresīvos, neapdomīgos braucējus, kuri traucas ar pārliecību, ka ceļš pieder tikai viņiem. Tā ir pavisam cita kategorija: tiem nav svēta ne paša, ne citu drošība. Un, godīgi sakot, nezinu, kas spētu šos cilvēkus “izlabot”. Ne sodi, ne kampaņas, ne bēdīgās ziņas par nelaimēm, šķiet, viņus nesasniedz. Viņi nespēj braukt līdzās dažādiem satiksmes dalībniekiem, nespēj pielāgoties, nespēj pieņemt, ka ceļš ir koplietošanas telpa, kurā jāspēj paciest arī lēnākus, bailīgākus vai nepieredzējušākus braucējus.
Un tomēr – starp šīm galējībām mēs pārējie ik dienu mēģinām uzturēt līdzsvaru. Runājot par satiksmi, nedrīkst aizmirst par savstarpējo cieņu un pieklājību. “Ceļa karma” – tā es to saucu. Jo pieklājīgāka esmu es, jo mierīgāki un draudzīgāki parasti ir braucēji man apkārt. Noteikumi nosaka rāmjus, bet braukšanas kultūru veidojam mēs paši: palaist no mazākās ielas, pateikties ar gaismas signālu, parādīt, ka apdzīt ir droši.
Braukšana ir komandas darbs. Tā ir prasme komunicēt, pielāgoties un būt godīgam pret sevi. Ja jūtam, ka veselība vai reakcija vairs nav tāda kā agrāk, drosme to atzīt var būt ļoti nozīmīga. Savukārt agresīvajiem braucējiem varbūt vienīgā cerība ir tā, ka vairums pārējo uz ceļa spēj būt saprātīgi, prognozējami un cieņpilni. Jo drošību mēs veidojam kopā – katrs ar savu attieksmi un izvēlēm.
