Uzklausot kādas Kārķu pagasta iedzīvotājas stāstu, ka viņiem no kūts aiznestas vistas, aizdomājos par to, ka garnadži nekur nav pazuduši. Tie uzglūn no tumšo domu aizsega brīžos, kad mēs vismazāk to gaidām.
Sieviete apgalvo, ka divkājainajām “lapsām” ir izdevies no kūtiņas nakts aizsegā iznest paprāvu pulciņu vistu, tai skaitā vairākas jaunās vistiņas. Kopā pazudušas aptuveni piecpadsmit. Skāde gana liela. Pati nesen biju Viļānu tirgū, kur intereses pēc apjautājos par cenu. Par četru līdz sešu mēnešu vecām vistiņām pārdevējs prasīja divpadsmit eiro par katru. Bet te, pašu audzētas un lolotas vistas, – zaudējumi naudas izteiksmē tā nemaz nav izmērāmi.
Kā zinot, ka garnadzis bija cilvēks? Gluži vienkārši – kūts durtiņas attaisītas un rūpīgi aiztaisītas, neba mūspuses lapsa-kūmiņš būtu kļuvis tik gudrs un apķērīgs, ka varētu tik gludi visu netīro darījumu nokārtot un aizlaisties mežā.
Pēc šī gadījuma saimnieki būšot vērīgāki, apsverot domu iegādāties kameru, lai mājas pagalmu varētu novērot dienu un nakti. Vismaz tā varēšot sagādāt pierādījumus par to, kas pie viņiem izdomājis paviesoties bez saimnieku piekrišanas.
Tas viss noticis nakts aizsegā, bet man pašai ir bijis nelāgs gadījums gaišā dienas laikā, tepat Valkā, Robežtirgū. Parasta tirgus būšana – pie viena tirgotāja iegādājos maizīti, pie otra zivis, bet trešajā vietā attopos – somā vairs nav naudas maka. Tikai divi varianti – vai nu to izgrāvu, vai kāds izvilka no somas. Visticamāk, otrais variants, jo tirgus ir tirgus – cilvēku pūļi, pasākuma kņada. Šādos brīžos zagļi ir īpaši izveicīgi.
Tagad man ir mācība, uz tirgu doties vien ar skaidru naudu makā tik, cik plānots iztērēt. Mans stāsts beidzās daļēji veiksmīgi. Todien ievietoju sludinājumu sociālajos tīklos, ka pazudis/nozagts maks un atradējam lūgums atdot vismaz dokumentus. Tā arī notika. Nākamajā dienā saņēmu ziņu, ka savu maku varu atgūt vietējā veikalā, kur kāds to ienesis. Tad nu steidzos pakaļ un to atguvu – par laimi ar visiem dokumentiem, dažādām kartēm. Naudas banknotes, protams, kāds bija piesavinājies sev, bet sīkās monētiņas atstājis. Tobrīd biju izsista no sliedēm un gribējās ātrāk aizmirst šo gadījumu. Bet tagad saku paldies visiem, kas tajā dienā dalījās ar ierakstu. Tas parāda to, ka sociālajiem tīkliem ir spēks un katrs ieraksts un sludinājums sadaļā atrasts/pazaudēts galu galā var sasniegt dzirdīgas acis un ausis.
Starp citu, esmu dzirdējusi daudzus saimniekus gaužamies, ka šogad ir īsts neražas gads. Citai daļai gan ir paveicies – dārza veltes ir ko ievākt, un konservēšanas sezona rit uz urrā. Pārbagātie dārzi vilināt vilina tos, kam nekā nav, bet gribētos tikt pie vieglāka guvuma. Pērn tiku dzirdējusi gadījumus, kad iedzīvotājiem bez viņu piekrišanas siltumnīcās nolasīti tomāti, no lauka gurķi vai sīpoli. Vēl kādam izrakti zemeņu stādi un kartupeļi. Tāpēc mazdārziņu saimniekiem jābūt īpaši modriem un manīgiem, lai šādus neforšus gadījumus nenāktos baudīt uz savas ādas. Iespējams, ir vērts mēģināt šos brīvdomātājus, kas vienmēr cer izsprukt sveikā, piefiksēt foto vai video formātā, varbūt tad kādam sametīsies kauns par savu rīcību.
