Kad pavasaris kārtīgi lutina un saule silda, bērni ar prieku izvelk velosipēdus no pagrabiem un šķūnīšiem. Ielas atkal piepildās ar smiekliem, kustību un brīvības sajūtu. Tik ilgi gaidītā velosezona ir klāt. Un tomēr ir kāds rūgts BET, kas neļauj šo ainu izbaudīt līdz galam.
Viendien sagaidot bērnu no skolas, mani pārņēma nepatīkama sajūta. Es skatījos apkārt un nobrīnījos – nevienam bērnam, kas paņēma savu velosipēdu vai skrejriteni, galvā nebija ķiveres. It kā drošība būtu aizmirsta un ķiveres pa ziemu pazaudētas. It kā noteikumi vairs nepastāvētu. Taču tie pastāv. Un tie ir svarīgi. Saskaņā ar Ceļu satiksmes noteikumiem bērniem līdz 16 gadu vecumam, braucot ar velosipēdu, galvā jābūt aizsprādzētai aizsargķiverei. Lai mazākie satiksmes dalībnieki kritiena laikā pasargātu sevi no dažādām traumām, ir ieteicams braukšanas laikā lietot arī ceļu un elkoņu aizsargus.
Protams, ne viss ir tik bēdīgi. Zinu, ka ir bērni, kuri ķiveri lieto, un tas ir apsveicami – tas nozīmē, ka vecāki seko līdzi un rūpējas par savu bērnu drošību. Tikai es viņus todien neredzēju.
Ķivere nav aksesuārs – tā ir pašu drošībai. Un mēs jau zinām, kādas mēdz būt sekas, kad kaut kas jau noticis.
Ceļu satiksmes drošība ir tēma, par kuru jārunā atkal un atkal – ģimenē, skolā un sabiedrībā. Būtu svarīgi arī lielāka pašvaldības policijas un skolu iesaiste preventīvajā darbā. Jo drošība uz ceļa ir mūsu visu kopīga atbildība.
Lai man nebūtu drosminieki jāsauc īstajos vārdos, palūdzu mākslīgajam intelektam kādu situācijas piemēru.
Reiz kādā mazā pilsētā dzīvoja zēns vārdā Toms. Viņam ļoti patika braukt ar velosipēdu – tik ļoti, ka viņš katru dienu pēc skolas steidzās ārā un devās piedzīvojumos. Tomam bija ķivere, ko vecāki viņam bija nopirkuši, bet viņš to bieži negribēja vilkt. “Tas taču nav stilīgi,” viņš teica draugiem un atstāja ķiveri mājās.
Kādu dienu Toms ar draugiem sacentās, kurš ātrāk nobrauks no kalna. Vējš svilpoja ausīs, un viņš jutās kā īsts sacīkšu braucējs. Taču pēkšņi priekšā uz ceļa bija neliels akmens. Toma ritenis paslīdēja, un viņš krita. Par laimi, šoreiz viņš bija uzlicis ķiveri, jo mamma no rīta bija stingri pateikusi: “Bez ķiveres tu nebrauksi.” Kad Toms piecēlās, viņš bija nobijies, bet saprata – ķivere bija sasista, bet viņa galva bija vesela. Draugi viņam pienāca klāt, un viens no viņiem teica: “Ja tev nebūtu ķiveres, viss varēja beigties daudz sliktāk.”
No tās dienas Toms vienmēr valkāja ķiveri un pat atgādināja to darīt citiem. Viņš saprata, ka īsts drosminieks nav tas, kurš riskē, bet tas, kurš prot sevi pasargāt.
Un tas nav stāsts tikai par ķiverēm. Tas ir stāsts par attieksmi. Šobrīd diemžēl rodas sajūta, ka uzvedības kultūra uz ielas stipri pieklibo – ja neviens nebrīdina un neatgādina par noteikumiem, tie tiek ignorēti. Pavērojiet, kas notiek uz ielas. Vai bariņš velosipēdistu palaiž garām kājāmgājēju, vai neskrien ar savu braucamo kādam virsū? Kādu drošības un savstarpējās cieņas piemēru mēs paši rādām uz ielas? Kur beidzas individuālā brīvība un sākas atbildība pret citiem?
