Beidzot ir īsta ziema – ar biezu sniega segu un pamatīgu dzestrumiņu. Tāda ziema, kādu atceros no bērnības. Izej laukā un jūti – sals kož degunā un vaigos. Aukstums arī šajās dienās negrasās atkāpties.
Ja godīgi, īpaši nesūdzos. Jā, krāsns jākurina pamatīgi un malkas krājumi šoziem strauji sarūk. Tas gan ir fakts. Pat četrkājainais draugs vairs nemet riņķī garo loku – no rīta izdara savas darīšanas laukā un metas pie durvīm, lai ātrāk tiktu atpakaļ siltumā.
Laukos ir nedaudz cita realitāte. Tur laikapstākļi ir skarbāki, pareizāk gan ‒ ar lielākiem izaicinājumiem. Celies, kurini krāsni un ej laukā, lai parūpētos par saimniecību. Vai apgrieztā secībā – vispirms dodies uz kūti un tikai tad domā, lai mājā ir siltums. Vistiņas, lopiņi jābaro, grib padzerties, bet visi trauki aizsaluši. Un tas tikai dienas sākumā.
Veciem un vientuļiem cilvēkiem apkures sezona jau ir izaicinājums – jāsanes malka, ja nav tādu ērtību, tad arī no akas jānes ūdens. Labi, ja ir kaimiņš, bērni, mazbērni, kas palīdz to izdarīt. Ja ne – jātiek galā pašam.
Daudziem no rītiem jālaiž bērni uz skolu. Cik bargam jābūt salam, lai bērns varētu neiet uz skolu? Ņemot vērā, ka gaisa temperatūra bērna dzīvesvietā un skolas atrašanās vietā var atšķirties, vecākiem katrā atsevišķā gadījumā pašiem jāpieņem lēmums par skolas apmeklēšanu.
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem kārtība ir šāda: ja gaisa temperatūra ir zemāka par ‒20 grādiem, tad skolu neapmeklē bērni līdz 12 gadu vecumam, ja gaisa temperatūra ir zemāka par ‒25 grādiem, tad skolu neapmeklē bērni, sākot no 13 gadu vecuma. Savukārt pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem pašiem katrā atsevišķā gadījumā jāpieņem lēmums, vai attiecīgajā dienā bērna vešana uz bērnudārzu nekaitēs viņa veselībai. Tomēr – ja gaisa temperatūra ir zemāka par ‒10 grādiem, bērniem līdz trīs gadu vecumam pastaigas svaigā gaisā netiek organizētas.
Tomēr man šķiet grūti salīdzināt – viena lieta, kad bērnu atved uz mācību iestādi ar automašīnu, pavisam cita, ja salā jāgaida pienākam autobuss.
Nupat atsaucu atmiņā savu skolas laiku. Piecelies, bet negribas degunu bāzt ārā no segas. Tad pirmais uzdevums ir mudīgi, mudīgi saģērbties. Labs gabaliņš jāiet uz autobusu. Kavējas desmit, divdesmit minūtes. Vēl jāpagaida. Pusstunda bija tāda gaidīšanas laika mēraukla, ‒ ja tālumā transportlīdzeklis vēl neparādās, tad šodien arī nebūs. Tad nosalušiem deguniem un kāju pirkstiem devāmies mājās. Kādu rītu ceļi bija pieputināti, citreiz šoferis nav varējis iedarbināt autobusu. Tad jau nebija tā, ka no rīta telefonā varēja padot ziņu audzinātājai, ka solu rindas būs retākas.
Skolas diena izpalika. Bet tie tad bija galvenie iemesli kavējumam, nevis tie bargie mīnus grādi, kas rādījās termometra stabiņā. Varēja jau neiet uz skolu, bet gājām. Cik grādu tad bija – krietni zem divdesmit. Precīzi nepateikšu, lai nesamelotos. Kā tagad atminos dzestro rītu, kad puse klases nebija skolā aukstuma dēļ. Skolotāja paslavēja tos, kuri bija ieradušies, liekot uzsvaru: “Redz, lauku bērnus aukstums nebaida, bet tie, kas dzīvo netālu no skolas, nav varējuši ierasties.” Tad nu patiesi varēju uzsist sev uz pleca, un arī tagad uzskatu, ka aukstums nav nekāds iemesls, lai kavētu stundas. Skolu taču kurina kā nākas, vai ne!?
