Ilze Fedotova
Izmācoties par veterinārārstu, daudzi izvēlas ārstēt mazos dzīvniekus – suņus, kaķus, tādēļ nereti laukos trūkst lopu dakteru. Taču Spodra Jakobštante no Virešu pagasta gluži pretēji – savu aicinājumu saskata, tieši ārstējot lielos dzīvniekus.
Spodra nepilnu gadu strādā A. Kupriša veterinārajā klīnikā, kas nodrošina veterinārās medicīnas pakalpojumus kā lielajiem, tā mazajiem dzīvniekiem. Pirms tam viņai bijusi izveidota sava veterinārā prakse. “Kādus gadus piecus man bija sava privātprakse Virešos. Pēc šādas pieredzes man ir secinājums – lai jaunais dakteris uzsāktu savu biznesu šajā jomā, ir vajadzīgs pietiekami liels klientu loks, kā arī jāiegulda diezgan lieli finansiālie līdzekļi, lai varētu sniegt atbilstošu pakalpojumu klāstu. Līdz ar to praktiski darbošanās sanāca mīnusos, jo tobrīd prakses vietu uzturēju no cita algota darba,” atzīst Spodra un norāda, ka klientu gan viņai arī savā praksē ir bijis diezgan, taču, tiklīdz pamanījusi, ka Agņa Kupriša veterinārā klīnika meklē komandas papildspēkus, viņa uzreiz sapratusi, ka tā ir lieliska iespēja gan gūt jaunu pieredzi, gan sniegt veterināros pakalpojumus plašākam lokam.
Izsaukumos dodas arī nakts stundās
Šobrīd viņa sniedz pakalpojumus visa Smiltenes novada robežās, taču ne tikai. Ja izsaukums ir saņemts no kaimiņu novadiem, palīdzība netiek liegta. Viņai tālākie izbraukumi ir bijuši Launkalnes, Apes, Trikātas un Mārsnēnu pusē. “Braucu dažnedažādos virzienos. Ik pa laikam parādās jaunas saimniecības, kurās līdz šim vēl neesmu bijusi, taču daļa ir tādas, kur saimnieki mani labi pazīst, kā arī es zinu visu par viņu ganāmpulku. Kā pēdējos gados esmu novērojusi, vēl turas lielās un vidējās lopkopības saimniecības, taču tādu kā piemājas saimniecību, kur bija ierasts redzēt dažas gotiņas, paliek arvien mazāk. Tas ir fakts, ka tādas tiek likvidētas,” stāsta Spodra, kura bez tradicionālajiem veterinārajiem pakalpojumiem dodas izsaukumos arī kā mākslīgās apsēklošanas tehniķis.
Viņa rēķinās ar to, ka jāstrādā arī brīvdienās, svētku dienās, nereti izsaukumi ir arī naktī. “Ja cilvēks zvana naktī, tad skaidrs, ka situācija ir nopietna. Nereti saimnieki ceļas uz agro rīta slaukšanu, dodas uz kūti un tad konstatē, ka lopiņam ir radušās kādas problēmas. Viņiem ir svarīgi, lai vetārsts būtu sazvanāms un sasniedzams. Ja ne, tad zvanīs nākamajam. Lielajās saimniecībās dažādi medikamenti jeb ātrās palīdzības aptieciņa saimniekiem jau ir pašiem. Tad mēs konsultējam, ko viņi var izdarīt konkrētajā situācijā, – ja var nogaidīt, tad no rīta braucu apraudzīt dzīvnieku, kuram ir nepieciešama palīdzība,” papildina vetārste.
Izvēlas strādāt ar lopiem
Spodra studējusi veterinārmedicīnu Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU). Tur iegūto zināšanu bagāžu uzskata par vērtīgu, taču pašas būtiskākās lietas šajā profesijā var apgūt vien prakses ceļā. “Ar gotiņām vienmēr esmu bijusi saistīta kopš bērna kājas. Mājās vienmēr ir bijuši kādi lopiņi, tādēļ arī es gāju uz kūti un, kur nu vien varēju, tur iesaistījos. Arī pie govju atnešanās mani neviens nedzina prom, man bija interesenti visu vērot no malas. Skaidrs, ka ne vienmēr viss notika “pēc grāmatas”. Mamma savā laikā strādāja lielajās kolhoza fermās, arī pie viņas uz darbiņu devos līdzi, un tas man bija liels piedzīvojums. Vēl tagad mammai kūtī ir gotiņas. Kad vajag ārstēt, esmu klāt,” papildina Spodra un stāsta, ka otra lieta, kas viņu interesē, ir medicīna kā tāda. Saliekot visu kopā, viņa mērķtiecīgi izvēlējusies kļūt par vetārstu, jo arī nākotnē šajā jomā saskata perspektīvas un par darba trūkumu noteikti nevarēšot sūdzēties. “Studiju laikā guvu arvien lielāku pārliecību, ka strādāšu tieši ar lielajiem dzīvniekiem, kaut gan no mana kursa lielākā daļa izvēlējās ārstēt mazos dzīvniekus. Kāpēc tā? Manuprāt, viens no iemesliem – lielākā daļa jauniešu, kas studē veterinārmedicīnu, tomēr ir no pilsētām, līdz ar to viņiem lopi noteikti ir svešāki, bet ierastāki ir suņi un kaķi. Protams, tieši pie lopu dakterēšanas viennozīmīgi būs vajadzīgs vairāk fiziskā spēka un izturības,” domā Spodra.
Izsaukumiem sezonāls raksturs
Vetārsta palīdzība nepieciešama dažādos gadījumos, bet, analizējot izsaukumus, tiem tiek novērots sezonāls raksturs. Proti, pavasaros un vasaras sākumā biežākās problēmas tiek saistītas ar govju atnešanos. Spodra stāsta, ka arī aizvadītajās svētku dienās ir bijuši daži izsaukumi uz saimniecībām. “Jāņu dienā devos uz vienu saimniecību, kur bija nepieciešama palīdzība pie govju atnešanās. Ferma liela, lopu daudz, tāpēc tur sanāca, ka vienā dienā atskrēja veseli trīs teliņi,” teic Spodra, kura novērojusi, ka arī citās saimniecībās saimnieki pret lopiem un to labsajūtu izturas gana atbildīgi, taču ne vienmēr viss no tā vien ir atkarīgs. “Reizēm ir tā, ka saimnieks ir atbildīgs, bet viņam ir ierobežotas iespējas nodrošināt gan nepieciešamos komforta apstākļus lopiņiem, gan medikamentus dzīvnieku ārstēšanai. Kā jebkurā nozarē, grozies, uz kuru pusi gribi, atslēgas vārds ir finansiālais ieguldījums. Tagad mūs ir piemeklējis karstuma vilnis, saimnieki zina, ka lopiem dienas karstākajās stundās jāatrodas zem nojumes vai kūtī. Tātad ir dažādi – daļa lopkopju var nodrošināt kūtīs ventilāciju un tur lopi jūtas labi, bet pieļauju, ka ir kūtis, kur lopiem jāpārlaiž karstais laiks tikpat tveicīgos, bezgaisa apstākļos kā laukā. Katrā ziņā galvenais, lai lopi neuzturas tiešos saules staros, jo govīm ķermenis ļoti ātri var sakarst, bet atdziest samērā lēni. Kas ļoti būtiski – lai vienmēr ir brīvi pieejams dzeramais ūdens. Turklāt tas attiecas uz pilnīgi visiem dzīvniekiem, arī suņiem, kaķiem, vistām, kazām un citiem,” viņa piekodina.
VIEDOKLIS
Agnis Kuprišs (A. Kupriša veterinārās klīnikas vadītājs)
Veterinārmedicīna ir viena no strauji augošajām nozarēm pasaulē, jo tai rodas arvien jauni izaicinājumi – jaunas slimības, pārtikas drošības un veselīguma apdraudējuma riski, cilvēku populācijas pieaugums pasaulē. Tāpēc šajā nozarē speciālisti ar augstāko izglītību ir un būs pieprasīti. Mūsu klīnika darbojas vairāk nekā piecpadsmit gadus. Patlaban mums ir desmit darbinieki, trīs no tiem strādā tieši ar lielajiem dzīvniekiem un dodas izbraukumos uz lauku saimniecībām. Pamatā koncentrējamies uz pakalpojumu nodrošināšanu Smiltenes novadā, taču neliedzam pakalpojumu pieejamību arī tālāk par novada teritoriju, vai tā būtu Gulbenes, Alūksnes, Valmieras vai Cēsu puse. Pat ja tā ir sestdiena vai svētdiena, ja varam, tad braucam, tiesa, tas pašiem saimniekiem sadārdzina vizītes apmeklējuma cenu, jo šobrīd daudz izsaka degvielas uzcenojums. Priecājos, ka jaunie kadri izrāda interesi par veterinārmedicīnu, taču tajā pašā laikā man kā klīnikas vadītājam ir jāiegulda arī pietiekami daudz laika resursu tieši tam, lai apmācītu darbiniekus, jo ne vienmēr viņu zināšanas un pieredze ir tādā līmenī, lai ķertos klāt pie veicamajiem pienākumiem. Tāpēc no savas puses mums ir jāierāda, ka šī profesija nav viegla, taču tajā pašā laikā ir interesanta un galvenais, ka darba tirgū pieprasīta. Tajā pašā laikā jāpatur prātā, ka būt par dzīvnieku dakteri – tas nozīmē aicinājumu pret šo profesiju, izjust mīlestību pret dzīvniekiem – lieliem un maziem.
Manuprāt, Smiltenes novadā par vetārstu trūkumu sūdzēties nevajadzētu, bet pieļauju, ka citviet laukos tiešām trūkst uz vietas pieejamu speciālistu. Piemēram, ja runājam par to vetārstu paaudzi, kura šobrīd pensionējas, tad varētu būt problēma, ka uzreiz neizdodas atrast vietā speciālistu, jo jaunajiem kadriem uzsākt savu praksi nebūt nav vienkārši, – tam visam ir vajadzīgs liels finansiālais ieguldījums.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.
Reklāma